Kola quad adventure 2010 apraksts NEW VIDEO

Pievienota: 02. Aug 2010, 22:25
Atjaunota: 19. Oct 2010, 21:28

Komentāri (81)

Visas galerijas no lietotāja SpOrcMeN


no 19.07.-30.07. bija tas gods piedalities adventurer.lv un 4x4lv.lv rikotajaa KOLA Quad ekspedicijā, kuru nedaudz ari atbalstija AXA ( big applause to HM).

Aprakstīt piedzīvoto nav iespējams lai runā bildes un vēlak kad tiks samontēts 50 h - 120 gb onboard video.

no liela video ir izveidots iis klipinsh. ENJOY

Spied "Play", lai skatītos video!



diemzhel Edzulja skripts ka vienmer sajaucis bilzhu kartibu un par cik tika izveletas pec manam domam izteiksmigakas bildes no visiem pasakuma dalibnieku fochukiem tad tagad poweraa sashkjirot vinjas man panjems parak daudz laika, ja kadai bildei prasaas komentars tad komentaros varesiet paprasit.

Apraksts seko ->

Esam atgriezušies no polārās ekspedīcijas „Kola quad Adventure 2010”, kas notika jūlija pēdējās divās nedēļās. Ir pievarēti 4500 km, no kuriem 700 km bija Kolas pussalas bezceļs – ūdens, purvi, kalni, tundra.
Ekspedīcija beigusies un pagājušas trīs dienas, bet aizvien vēl neesmu atguvies no visiem iespaidiem. Cilvēki jautā – kā bija? Uz ko es varu atbildēt vienu – forši! Lai pateiktu ko vairāk, vajadzīgs laiks un to nevar noformulēt dažos teikumos.

Pasākuma organizatori:
Arnis Namajuns un Mārtiņš Gailis

Kvadracikli – 5
Automašīnas – 2 (Nissan Patrol, Toyota LandCruiser 80)
Palīgi – Mārtiņš, Ēriks, Irita (vislielākā uzslava par izturību un jautro prātu)

Turpceļš. (raksta Arnis Namajuns)

Sagatavošanās darbi ekspedīcijai jau sākās vairākus mēnešus pirms izbraukšanas, bet visa krāmēšanās, līdzi ņemamo lietu iegāde notika pēdējā nedēļā. Arī nakts pirms izbraukšanas netika gulēta, jo darāmā bija ļoti daudz. Tā nu mēs 19.07.2010 septiņos no rīta izbraucām no Rīgas, 5 kvadracikli un divi sagatavoti džipi, visi astoņi ekspedīcijas dalībnieki optimisma pilni un piedzīvojuma kāri. Turpceļš bez piedzīvojumiem un jau pēc 24 stundām esam uz Somijas/Krievijas robežas netālu no polārā loka, kur saule nenoriet. Krievijas robežu šķērsojam necerēti ātri – 3 stundās, ar visu to, ka rindas nebija vispār...
Jau pirmajos 10 Krievijas kilometros sākas piedzīvojumi, Krievijas robežsargi ir nikni par to, ka fotografējamies pierobežas zonā, kas ir 10 km plata un liek mums izdzēst pēdējās bildes. Vēl pēc 10 km vienai no pavadošajām mašīnām nolūzt daļa izpūtēja, kas notiek pateicoties ‘’labajiem ceļiem’’. Stunda darba, izpūtējs tiek modificēts ar alumīnija alus bundžas palīdzību un ceļš turpinās. Tās pašas dienas vakarā esam pirmajā nometnes vietā, kas ir Baltās jūras krastā. Iebraukšana uz nometnes vietu ir daudzsološa, jābrauc 1 km pa smilšainu piekrasti, šķērsojot seklas upītes, pēc tam seko neliels triāls pa akmeņainu meža ceļu un esam klāt – pirmā nakts Baltās jūras krastā!

Pirmā ekspedīcijas diena

Kvadracikli tiek noņemti no piekabēm – turpmākās 6 dienas viņi pārvietosies paši. Jau pirmajā dienā atklājas dažas tehniskas ķibeles: vienam kvadraciklam pie pus bākas sāk raustīties dzinējs, otram akumulators ir nodziedājis gulbja dziesmu. Akumulators tiek nomainīts, otram ATV problēma tiek atrisināta – uzturot bākā pilnu līmeni degvielas .

ATV braucēji. (raksta Mārtiņš Gailis)
Pirmās dienas posms ATV ir 170 km garš, kas ir garākais no visiem posmiem, bet relatīvi viegls no bezceļa viedokļa. Pārsvarā braukšana ar aizmugurējo piedziņu, dažviet kāds purviņš un upes forsēšana – laba diena, lai iesildītos un pārbaudītu tehniku.
Plānos paredzēti bija tikai 150 kilometri, bet vai tad tas kas jauns, ka kartes gluži taisnībai neatbilst un līkloči ir krietni garāki kā kartē mērīts. Daļu posmu no Baltās Jūras līdz Oktjabrskai izliku pa reti brauktu trajektoriju, uzsākot braucienu Moisejevā, nevis Umbā. To, ka maršruts tiek reti braukts, pārbaudījām arī uz savas ādas – vietām ceļš bija tik aizaudzis, ka pat pazudām viens otram. Brīžam vienīgi Garmins man atgādināja – Mārtiņ, Tu dienām nosēdēji mājās pie kompja kartes un maršrutus studēdams, tagad nerausties, brauc, kā rādu (viņš man rādīja traku, ko iepriekš mājās pie datora biju sastādījis) un izbrauksi. Fakts ir tāds, ka no Moisejevas līdz Munai bezceļs ir daudz ofroudīgāks nekā no Umbas līdz Munai. Dubļus būtu ieēduši, ja vien tādi būtu. Viss izžuvis. Pat zimņika posms īsi pirms Munas tāds nieks vien bija. Pietika vien ar divām viņčošanās reizēm. Uz beigu galu akmeņi braucējus bija tā nomocījuši, ka kustēt vairs nejaudājām, kas arī labi – atbalsta komanda nebija tik ilgi jāgaida. Pamestais aerodroms nekurienes vidū izraisīja milzu ovācijas un deva veselus 3km gluda, jau sen aizmirsta asfalta un protams, dragreisa...

Tehniskā komanda. (raksta Arnis Namajuns)
Nogurusi no 30 stundu pārbrauciena, tehniskā komanda pamostas ap pl. 11.00. ATV stundu jau ceļā, bet atbalstošā komanda ēd tikai brokastis. Vēl ļaunāk, tas, ka tehniskajiem jāpārvar 300 km maršruta, kas ne gluži nav jūrmalas šoseja. Tāpēc pirmās dienas piedzīvojumi noteikti bija neaizmirstami – sākās viss ar to, ka tika izvēlēts nepareizais atpakaļceļš caur mežu un abas automašīnas ar piekabēm vairs nevarēja apgriezties, lai meklētu pareizo. Tāpēc tika pieņemts lēmums 1 km bezceļa veikt ar piekabēm, kas paņēma 2 stundas laika. Ar visām degvielas uzpildīšanām, ūdens krājuma papildināšanām un pareizā ceļa meklējumiem atbalsta komanda gala punktā bija ap 24.00. Savukārt, ATV braucēji tur bija stundu agrāk. Situācija, ka vakariņas bija vienos naktī, likās dīvaina – no vienas puses, ka ir jau tik vēls, no otras puses, ka ārā ir tik gaišs, it kā Latvijā būtu ap 20.00.

Otrā diena

Tehniskā komanda

No ATV braucējiem sapratām, ka netālu no nometnes vietas ir pamests armijas lidlauks ar diviem skrejceļiem, kuri ir tieši 3 km gari. Nevarējām neizmantot iespēju un braucām tos apskatīt. Ceļš, kurš ved lidlauka virzienā, kartē iezīmēts kā lielceļš un ir tiešām plats, bet ar sagatavotu džipu pa to var pārvietoties maksimums 40 km/h, brīžiem tikai uz 5 km/h. Iemesls tam ir lielie akmeņi, kas brīžiem ir tik lieli, ka pārbraukt tiem nav iespējams. Pa šo ceļu pārliecinoši pārvietojas tikai kāpurķēdnieki, kuriem klirens ir ap 1 m un paši ir aptuveni 4 m augsti. Šāda aparāta pārvietošanās ātrums pa šādiem ceļiem ir ap 70 km/h. Veiksmīgi sasnieguši lidlauku, esam tiešām pārsteigti par tā izmēriem. It īpaši, ka tuvākais apdzīvotais punkts ir 1 st. attālumā no šās vietas. Ilgi priecāties nevaram, jo mums atkal jānobrauc 300 km, lai nonāktu nākošajā nometnes vietā un šoreiz tas jāizdara pirms kvadraciklistiem.

ATV braucēji. (raksta Mārtiņš Gailis)

Diena solās būt piedzīvojumiem pilna – priekšā 1000 strautu posms. Faktiski kā rādīja laiks – peļķes izžuvušas, purvi sausi, lamatas redzamas, un rezultātā tik vien paliek kā braukt. Mēģinām izmest līkumu pa Lovozerskas tundrām (Kalnu masīvs Umbozera Austrumu krastā) pa kādu no ģeoloģu bijušajiem ceļiem, nekas nesanāk – ceļš pilnīgi aizaudzis. Tā nu braucam mierīgi uz Revdu. Atrodam naktsvietu, Umbozero ezera krastā ar brīnišķīgu liedagu, nosūtām ziņu tehniskajai komandai un dodamies uz Lovozeras kalnu virsotnēm – Alulaiv un Kevdilarpakh. Vien izmetam līkumiņu gar Umbozera piekrastē sabūvētu vasarnīcu – laivu garāžu, sādžu un tad kalnos. Brauciens sākas ar līkumošanu cauri meža tundrā pazudušu elektro līnijas apkalpošanas ceļu. Brīžam šķiet, ka nāksies griezt riņķī, bet Garmins spītīgi atgādina – Mārtiņ, ceļš šeit ir bijis, brauc tik tālāk un nonāksi, kur vēlies un tā ceļamies ar vien augstāk un augstāk kalnā. Bērziņi paliek ar vien īsāki, līdz izzūd pavisam un esam jau tundras zonu sasnieguši. Braucam cauri akmens laukam tik uz augšu. Beidzot izbraucam uz kalnu serpentīna, kurš ved uz virsotni, nu jau tik vien kā aizbraukt. Nelieli piedzīvojumi un daži kritieni, ko rada meistarīgi noslēpta ceļam pāri pārrakta tranšeja, bet dzīvi un veseli jau esam kalna galā. Nedaudz uz leju cauri arktiskajam tuksnesim – melnam akmeņu laukam un esam uz Ģeolog pārejas. Te foto sesija. Un pacilātā garastāvoklī dodamies mājup. Te mūs jau gaida atbalsta grupa un vakars var sākties.

(raksta Arnis Namajuns)
Otrās dienas nometne ir Umbas ezera krastā, kas ir milzīgs un kalnu iekļauts. Pēc kvadraciklistu atsūtītajām koordinātēm atrodam skaistu smilšainu piekrasti un uzbūvējam tur nometni, ceļš uz šo vietu atkal liek izmantot 4x4 un pazeminātos ātrumus. Aptuveni pēc pusstundas ierodas kvaraciklisti, kas ir pārņemti ar šīs dienas kalnu skatiem. Tiek sagatavots un izmeiģināts plosts, kas būs vajadzīgs rīt, tiek sagatavota tehnika un vakariņas, visi ir krietni pārguruši un tāpēc vakars ir īss, ap pl. 02.00 visi jau guļ.

Trešā diena.

Trešās dienas rīts jau ievelkas, nogurums sāk summēties un iecerētais rīta starts tiek pārcelts uz 11.00. ATV braucēji startē kopā ar tehnisko komandu, bet jau pēc 3 km vienam no ATV nolūzt rāmja daļa, kas tur bagāžnieku. Labi, ka tas notiek netālu no tehniskajām mašīnām, jo urbja un flekša palīdzība ir nepieciešama. Starts vēl aizkavējas par 2 stundām.

(raksta Mārtiņš Gailis)
Dienas sākums kā kuram, kam vēlu, kam ne tik ļoti. Jau no pl. 07:00 rītā pabeidzu plosta montāžu, urbšanu, zāģēšanu un pie moča stellēšanu. Šodien priekšā posms ar dziļu un garu braslu. Pārbraukt ar kvadraciklu pat sausā laikā nav iespējams. Tikai peldus.
Plosta jautājumi aizņem čupām laika. Viss jau apnicis līdz brošai, plosts, vējš, štropes un nogurums. Un tad vēl tas nolūzušais bagāžnieks…
Bet kā tu bez tā iztiksi, tas taču piederas pie lietas. Un tā jau pēc otrā starta beidzot ap pl. 13:00 dodamies nezināmajā. Sākums daudzsološs – ceļa nav ir daži sīki purviņi un gājēju taciņa. Vai braucam pareizi? Garmins apgalvo ka jā. Atceros Marokas pieredzi, I dienas pieredzi un braucam. Nevar taču pārējiem teikt, ka esam pazuduši. Kur un kad mēs esam pazuduši?! Da visur un vienmēr!
Bet kad ieraugu tilta paliekas, saprotu, ka esam pareizi atbraukuši. Brasls izskatās daudzsološāks, bet pēc izpētes atmetam nodomu šķērsot upi pa braslu. Akmeņi milzīgi. Gājiens pār upi līdzinās nepārtrauktai krišanas un pa milzu trepēm rāpšanās krustojumu. Te ūdenī līdz vietai, kur mugura savas nepievilcības dēļ nosaukumu maina, te ūdenī līdz potītēm, vai vispār pa sauso. Tilts – vieni vienīgi sapuvuši garenbaļķi, kuri ne vienmēr ir spējīgi savā vietā noturēties. Un beigās tilts izbeidzas upē kādu pusmetru virs ūdens līmeņa. Skaisti. Ar dievmātes, vinčas un spēcīgu vārdu palīdzību, viens otram palīdzot un traucējot, sekmīgi tiekam pāri. Super!!! Vēl tik viens dziļais brasls un būsim klāt. Izskatās labi!
Ceļš brīžam skaidrāks, brīžam mazāk skaidri nojaušams ar nelielām peļķēm, viegliem brasliem, maziem purveļiem aizved mūs līdz Umbozera krastam. Skaistums neaprakstāms. Lemjam, ka pusdienas ēdīsim kaut kur ap trako braslu. Pirms vai pēc pārcelšanās.
Atbraucam līdz braslam. Brasla vietā mēģināt šķērsot ūdeni nebūtu prāta darbs – trakoti stiprs vējš pūš tieši Umbozero iekšā. Atrodam vietu, kur līdz Umbozeram kādi 200 metri un abi krasti izskatās daudzmaz piebraucami un platums nav pārlieku liels. Mums jāšķērso kādus 60 metrus plats, 3 metrus dziļš ūdens klajs.
Par cik visu rītu ņēmos ar izjaucamā, pārvietojamā plosta jautājumiem, zinu, kas mūs gaida, ja ar to sāksim ņemties šeit. Tāpēc pasludinu, ka plosts jātaisa no te ūdenī esoša plosta paliekām (koka grīda 2x2metru lielumā)
Šā tā visvisādi noņemamies, līdz pēc stundām 4 esam plostot gatavi. Vien problēma tā, ka plosts nes (stenēdams) tikai kvadraciklu. Braucējam jāpeld. Un jāpeld arī atpakaļ, lai atdotu plostu nākošajam un tad atkal turp, lai tiktu pie sava moča, kurš jau otrā krastā.
Tā, pusnaktij pienākot, esam laimīgi tikuši otrā krastā, demontējuši plostu, sapakojušies, pie ugunskura sasildījušies un gatavi atlikušajiem nieka 20 kilometriem…
Bāzē ierodamies ap 04:00 rītā. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir Kolas pussala. Tāds ir tās bezceļs. It kā nekas smags, bet viens sīkums, otrs, trešais, brasls jāizstaigā, jāpavinčojas un, re, rīts jau klāt.


Tehniskā komanda. (raksta Arnis Namajuns)

Ar katru dienu tehniskās komandas maršruts paliek interesantāks - ne tikai no apkārtnes skatiem, bet arī no ceļa kvalitātes viedokļa. 4x4 un pazeminātie ātrumu režīmi jau ir pierasta lieta. Jau trīs dienu laikā ir izmantota vinča un slēgti diferenciāļu bloķi. Šī diena nes jaunus pārsteigumus, kad esam veikuši 200 km ceļa uz nākošo nometnes vietu, priekšā stāv milzīgi vārti ar uzrakstu – „Pastaronim vjezd zapreshon”. Izrādās apatītu (minerāls) raktuves ir paplašinājušās un ceļa vietā tagad ir dziļš karjers. Par to, vai ir cits ceļš gar kalniem un ezeru, skaidru ziņu nav... Līdz nometnei ir palikuši 30 km, bet nevienā kartē kaut ko līdzīgu ceļam atrast nevaram, tāpēc tiek izmantots rezerves kvadracikls, kas braukāja līdzi uz tehniskās komandas piekabes, lai meklētu kaut cik pieņemamu ceļu. Tāds tiek atrasts. Tikai jāizbrauc cauri vecai karjerai, tad nedaudz bezceļa un trāpām uz nosacīti normāla grants ceļa... Nobraucam pa to 20 km un iebraucam slēgtā teritorijā ar sargiem, kur tiek būvēta jauna apatīta ieguves vieta. Pēc pasu pārbaudes un caurlaides izrakstīšanas mēs tiekam ielaisti teritorijā, kur mums paveras vārdiem neaprakstāmi kalnu norakšanas darbi. Strādnieki tiek atvesti no visas Krievijas, darbs notiek visas 24 stundas. Atrodam vecā ceļa paliekas un meiģinām sasniegt nometni – lielajai piekabei tas nav pa spēkam, tāpēc tā tiek atstāta pie strādniekiem no kaut kurienes...
Nometnes vieta tiek atrasta pasakainā vietā – 10 m virs ezera, kalna kores galā, iekļauta ar akmeņiem un pundurbērziem. Ķērpju un brūklenāja sega tik bieza, ka teltī var gulēt bez matrača.
Atbalsta komanda nometni uzbūvē ap 23.00. Teltis izliktas, vakariņas gatavas, ugunskurs deg, bet ATV vēl nav. Kā atceros kvadraciklisti ieradās ap 04.00 no rīta, lieki piebilsts, ka viņu atbraukšanu atceros miglaini.


Ceturtā diena

Cikos kurš piecēlās, skaidru ziņu nav... pie šādas polārās dienas pulkstenim vairs nav nozīmes, nojukušas visas rīta un vakara robežas, ķermenis ir apjucis un prāts vēl vairāk. Jebkurā gadījumā, par to nav laika domāt – jāsavācas un jāturpina ceļš. Tehniskā komanda pēc vakardienas ilgās gaidīšanas ir manāmi sagurusi- daži meiģina atžirkt ar alkazelcera palīdzību, citi ārstējas ar to, ar ko saslima


ATV braucēji (raksta Arnis Namajuns)

Šodien mana kārta braukt kvadracikliem pa priekšu, tāpēc turpmāk par ATV rakstīšu es, bet Mārtiņš par tehnisko komandu piedzīvojumiem.
Rīta starts nu jau pārcēlies uz pēcpusdienu, vēl pēdējie tehnikas apkopšanas darbi, pusdienas un aiziet! Priekšā 50 km akmeņaina bezceļa un ainaviska kalnu pāreja. Diena ir silta un saulaina, uz ceļa daudz putekļu, bet tas tikai pirmos 10 km, vēlāk ceļš iegriežas gar upes gultni un pamazām pārvēršas par purvainu bezceļu. To gan tā grūti nosaukt, jo izbraukāts te ir krustu šķērsu, jāuzmanās no kāpurķēdnieku risēm, tās ir dziļas, bieži vien kvadraciklam nepārvaramas. Aptuveni 10 km pa purvu un pamazām kāpjam kalnos, grunts paliek akmeņaina un relatīvi vieglāk braucama. Apkārtējie skati sāk pārņemt, un aizvien biežāk apstājamies, lai nobildētos. Dalībnieki savā starpā pamainās ar tehnikām, lai novērtētu modeļu atšķirības un priekšrocības. Katrs atdzīst biedru tehniku par labu esam, bet tomēr katrs paliek pie sava – savs kumeļš ir labāks Pamazām ceļš ieiet upes gultnē, brīžiem pa upi jābrauc vairāki simti metru, tagad saprotam, kāpēc krievu kolēģi mūs atrunāja no braukšanas 2 nedēļas ātrāk – upes dziļums tad nebija no 0.3 – 0.8 m, bet gan no 1- 2 m Cik apbrīnojami, ka 30 km posms var saturēt sevī tika daudz bezceļa dažādības – upes gultne ar smalkiem akmeņiem, upes gultne ar lieliem akmeņiem, sūnas un ķērpji, akmeņi, smiltis, klints bluķi, ezera mala ar ceļu zem ūdens, purvs, meža tundra, dubļi, māls, smilšmāls un tad vēl šīs visas sastāvdaļas samaisītas kopā. Šis maršruts man atmiņā paliks visspilgtāk. Un šīs milzīgās klintis, kas ir abpus ceļam, kā divi milži tie skatās uz tevīm no augšas. Vēl upe, kas vēl nesen tecēja uz austrumiem, jau pēc 200 m tek uz rietumiem, tādas lietas var redzēt laikam tikai šeit. Un žēl, ka šogad varbūt pēdējo reizi, jo arī šeit ir atrasti apatīti, un iespējams jau tuvākajā laikā šīs skaistās vietas tiks noraktas
1 km no nometnes vienam no ATV tiek pārdurta riepa, ķibele ir novērsta un ap pl. 21.00 ATV ir nometnē – kalnu glābēju bāzē, kur elektrība tiek nodrošināta ar dīzeļa ģeneratoru un ir pieejamas tādas ekstras kā – gulta, duša, siltais ūdens, pirts, kalnu upe, vakariņas un brokastis, kā arī mobilā telefona, zona caur pastiprinātāju. Pēc Krievijas mērauklām cena par vienu vietu ir diezgan liela - 2120 RUB, kas ir aptuveni 40 Ls. Tehniskā komanda ierodas ap pl. 22.00. Bet šoreiz visi ir mierīgi, jo nometne nav jābūvē un visiem labs prāts. Vakariņas pl. 22.30 – tas laikam ir rekords ekspedīcijas laikā. Paskatoties pulkstenī, saka viens no ekspedīcijas dalībniekiem Raimonds : „Dari ko darīdams, vakariņas ātrāk par desmitiem šeit nedabūsi ”


Tehniskā komanda (raksta Mārtiņš Gailis)

Lai cik ļoti negribētos, bet izdomāju, ka maršrutā šodien jāpalaiž Arnis. Esmu šo posmu braucis 2004. gadā. Atceros kā vienu no skaistākajiem. (Pats skaistākais ir tundras posms). Iespējams, ka šis ir pēdējais gads, kad šo maršrutu varēs braukt. Umbozerskas pārējā tiek uzsākta apatīta ieguve. To ar drezīnām transportēs lejā apmēram uz to vietu, kur palika mūsu lielā piekabe – jauno kombinātu. Tā nu modies un izvadījis braucējus maršrutā pieslēdzos pie nometnes novākšanas darbiem. Murgs. Mantas mantiņas, grabulīši, knibulīši, tas viss jāsaliek kastēs, kastes piekabē, tad vēl tur jāiedabū galdi, krēsli, nojumes, drēbju somas, teltis, atslēgas, rezerves daļas un nez kas vēl. Nepaiet ne pāris stundas, kad esam ceļam gatavi un dodamies uz Kirovsku. Bilde ceļā mainījusies spēcīgi. Uzbērts jauns lielceļš Kolas izpildījumā.
Tiekam pēc piekabes, braucam uz Kirovsku to stāvvietā atstāt – vilkt augšā kalnos nebūtu prātīgi.
Piekabi noliekam un tad vien nieka 20 km līdz Kuelporr…. 2 stundas. Ar mazo piekabi. Toties skaisti. Mazāk skaisti jau nebūtu arī ātrāk braucot, bet pie šī ātruma vari mierīgi izkāpt no auto, palasīt ogas, sēnes, pafotografēties. Ierodamies bāzē – ATV jau priekšā. Tēlo niknos, ka kavējamies. Bet šoreiz tikai tēlo, posms bijis super un īstenībā ieradušies tikai pirms dažām minūtēm. Tagad vakariņas, daudzmaz laicīgas, pirts un gulēt…
Tā vis nebija. Bija vakariņas, bija pirts, bija skalošanās kalnu upē un bija arī vakarēšana, kas pateicoties jaukajai kompānijai un stiprajām emocijām negribēja rimties līdz pat (gribēju jau teikt rīta gaismiņai) nezinu cikiem. Gulēt aizgāju ap pl. 05:00, bet pie galda sarunas nerimās vēl kādu brīdi. Labi ka viesnīcā bijām vienīgie viesi.


Ceturtās dienas vakars paiet pacilātā gaisotnē, visi nomazgājušies pirtī dodas pie miera – ap. Pl 02.00. (raksta Arnis)
Šeit Tu brālīt kļūdies, pulksten 05:00 vai nedaudz vēlāk gulēt aizgāju es, pie galda diskusijas nerimās vēl ilgi…. Arī pulksteņiem grūti pierast pie baltajām naktīm. (raksta Mārtiņš)
Ja tā sāk domāt, Tev laikam taisnība – šis laikam bija tas vakars, kad iemēiģinājām šņabi ‘’Beluga’’ un dārgo konjaku (raksta Arnis)


Piektā diena.

ATV braucēji (raksta Arnis)

Beidzot ekspedīcija sākusies pēc plāna – brokastis deviņos un starts pl. 10.00. Informācija par maršrutu – daudz dziļu ezeru un upju, kas jāpārvar. Nav gluži skaidrs, kas domāts ar ezera pārvarēšanu – bet, apskatot karti, viss top skaidrs – ceļš iet gar lielu, garu ezeru, kas ik pa brīdim skalojas pāri ceļam, dažviet dziļums ir ap 1 m. Ar upēm viss ir daudz nopietnāk, tās ir dziļas un straujas, turklāt vienā no tām 50 m zemāk no brasla ir ūdenskritums. Viena no tām savieno divus ezerus, kas ir pārvarama divos veidos. 1) šķērsot upi brasla vietā 2) pa dzelzceļa tiltu, kas ir diezgan garš.

Brauciens sākas strauji pa labas kvalitātes bezceļu, ar dziļām ūdens peļķēm, pamazām ceļš nogriežas ezera virzienā un pēc mirkļa jau braucam pa ezeru. Sajūtas neaprakstāmas – ceļa vietā redzams, ka smagās automašīnas šeit kursē regulāri, pareizais vārds ir ‘’kursē’’, jo braukšanu cauri ezeram savādāk nenosauksi. Ik pa brīdim braucam pa smilšainu liedagu, pietrūkst tikai palmu un kokteiļbāru. Kur pludmale paliek pa šauru, ceļš ieiet mežiņā un turpinās pa akmeņiem. Vairākas reizes šķērsojam vidēji dziļas upītes, un kādu laiku braucam pa mums ierastu mežu. Ik pa brīdim jāpārvar kāds purvs. Prātu nepamet viena doma – tas taču ir ceļš ?! Satiekam cilvēku, kas iet no tuvākās dzelzceļa stacijas uz vienu no upēm zvejot. Tāds pārgājiens turp un atpakaļ viņam aizņem 4 dienas, pati makšķerēšana vēl 2 dienas. Nedēļa atvaļinājuma pavadīta
Pēc vairāku stundu bezceļa piebraucam pie upes, kas platuma ziņā ir ap 20 m. Pieņemam lēmumu izstaigāt to kājām, izrādās upes vidus ir tieši kvadracikla dziļumā un straume tāda, ka cilvēku gāž no kājām. Citi dalībnieki izstaigā citas iespējamās vietas – tur ir vēl ļaunāk. Apsveram domu par vilciena tilta izmantošanu, bet tieši tanī brīdī izdzirdam preču vilciena lokomotīves taures pūtienu. Doma par mukšanu no vilciena pa sliedēm nevienam neliekas vilinoša, tad jau labāk noslīcināt moci. Stratēģija šāda, divi cilvēki sēž uz moča, ar priekšējo vinču velkas pāri, no aizmugures otrs mocis tur ar savu vinču. Abas troses visu laiku novilktas, tas neļauj mocim aizpeldēt. Atklājam to, ka auksto ūdeņu pārvarēšanas laikā mocim ir vēlme noslāpt – tas sakarā ar straujo motora atdzišanu. Pastāv reāls risks piesmelt motoru caur izpūtēju. Pirmais mocis šķērsojot braslu dziļākajā vietā noslāpst – strauja uzsišana pa starteri un motors atkal griežas, kāda laime Šāda pārvinčošanās ir laikietilpīgs process, bet mums likās drošāks. Vēl nesen šeit straume vienu no krievu kvadraciklistiem apmeta piecas reizes, tikai veiksme izglāba viņu un tehniku. Pēc divām stundām kvadracikli jau bija otrā krastā un mēs turpinām ceļu. Priekšā vairāki purvi, kur daži no dalībniekiem ‘’atzīmējas’’, kopīgiem spēkiem tiekam ārā un dodamies tālāk. Šķērsojam kalnus, kas gluži nav kalni, bet ‘’sopkas” (pauguri), jūtam, ka visu laiku braucam kalnā. Kādā brīdī dzirdam, ka upe mums kreisajā pusē nežēlīgi šņāc. Skaidrs ir viens – tuvojamies ūdenskritumam. Piebraucam pie brasla – kreisajā pusē sākas ūdenskritums, sākumā tas ir ‘’lēzens’’ - uz 50 m straumes kritums ir kādi 5 m, bet tālāk ir dzirdams, ka tur viss notiek. Neviļus pārņem šaubas – vai tiešām to vajag, braukt ar kvadraciklu lejā pa ūdenskritumu-slepkavu galīgi negribas. It īpaši, ka šis brasls jau ir atņēmis dzīvības diviem Off-roadistiem, par ko liecina piemiņas plāksne upes krastā. Apsienu ap gurniem striķi un dodos pāri. Viens no kolēģiem cieši tur mani. Straume tik stipra, ka ir skaidrs, ja nokritīšu tad mani aiznesīs...top skaidrs, ka jāmeklē cita vieta. Nedaudz augstāk pa straumi ir dziļāks, bet straume ir mierīgāka. Uzsienu striķi otrā upes krastā, kārtīgi to pa visiem nostiepjam. Striķis nostiepts kā stīga, tagad var celties pāri! Priekšu un aizmuguri kvadracikliem piesienam pie striķa. Visi sakāpjam uz kvadracikla un braucam pāri. Tas izdodas diezgan viegli – ATV 400 kg + 400 kg veču ir pietiekoši smaga padarīšana, ar šo straumi ir par maz, lai aizskalotu. Šis brasls padodas uz pusi ātrāk – stundas laikā esam otrā krastā. Kamēr mēs izpildījāmies pa upi, bija pienācis vietējais zvejnieks/makšķernieks – tas katru vasaru mēro 30 km/h bezceļa ar kājām, lai nonāktu līdz šai upei un paķertu zivis. Pusdienas tas nošauj/noķer uz vietas. Zināja stāstīt, ka 4 gadus atpakaļ šajos mežos nošāva lāci, kas bija nogalinājis 6 cilvēkus. Uz jautājumu, vai pats no lāča nebaidās – atbildēja, ka bez ieroča apkārt nestaigā. Ar šādiem uzmundrinājuma vārdiem pavadīti mēs devāmies tālāk, vēl priekšā 30 km bezceļa. Pirmo reizi dzīvē braucu pa purva ceļu, kas ved lejā pa kalnu. Atcerējos drauga stāstīto, ka esot vinčojušies braucot lejā pa kalnu. Tagad redzēju, ka tas ir iespējams.

Nometnes vietu atrodam 5 km no Oļenogorskas. Uzreiz redzams pilsētas tuvums, apkārtne piemēslota un daudz tautas. Visi, kas atpūšas pie ezera, nekautrējas pienākt un pajautāt, kas mēs esam un kas ir tas, ar ko mēs braucam. Uz jautājumu, no kurienes mēs esam, labāk atbildam, ka esam no Eiropas, jo propagandas ietekmē visi domā, ka Latvieši ir fašisti.
Šī jau arī ir propaganda!!! Es cilvēkiem teicu, ka esmu no Latvijas un man neviens neko neiebilda. Varbūt tāpēc, ka izskatījos saguris un bārdains… (raksta Mārtiņš)

Nometnē ierodamies vienlaicīgi ar tehnisko mašīnu, ap pl. 22.00. Laikam liktenis tiešām nav lēmis ēst vakariņas pirms 22.00

Tehniskā komanda. (raksta Mārtiņš)

Rīts sākas ar to, ka jāmēģina ļaudis pie brokastu galda sapulcēt. Tas nav viegli. Svaigais kalnu gaiss un saturīgās sarunas ļaudis nogurdinājuši pamatīgi. Pats arī jūtos tā, ka skābu gurķi prasās, lai neteiktu vairāk.
Pēc brokastīm izstāstu puikām, kas tos gaida mežā, safotografējamies pie Stellām (stabi ar norādēm), izstāstu Ērikam (otra tehniskā mašīna) kurp aizbraukt, lai arī viņi ko skaistu redz un paliekam bāzē mēs divi vien. Piekabe nav jākrauj. Ļepota!!! Kustēt negribas nemaz, laikam būšu dzejnieks.
Bet ir jākust. Un sākam mēs arī līgot no kalna uz Kirovsku. Nepaiet ne divas stundas, kad esam klāt pēc piekabes. Nelieli manevri un kvadracikls ar mazo piekabi uzbraukts uz lielās piekabes, kas pieāķēta mašīnai. Izskatās vareni. Saštropējam visu ko vien var un vajag un dodamies ceļā. Iegriežamies Apatītos iepirkt pārtiku un degvielu. Viss rit pa smuko. Tagad tāds štrunts, kā atrast stāvvietu Oļeņegorskā lielajai piekabei un satikties ar moču braucējiem. Stāvvietu atrodam. Piekabi noliekam un tad sākas cirks. Kaut kā nedaudz šķībi ir izdevies uzbraukt kvadriķi ar piekabi uz piekabes un nu tos labi nobraukt neizdodas. Veicot manevrus izdodas mazo piekabi nogāzt no lielās (labi ka neuzkrita blakus stāvošajai mašīnai). Turpinot manevrus izdodas no piekabes nogāzt arī kvadraciklu. Tā nu stāvām Oļeņegorskas maksas stāvvietā, laimē starodami, mums blakus stāvvietas sargs filozofiski vēro notiekošo un atzīmē, ka ko tādu viņš vēl nav redzējis. Piekabei no kvadracikla atāķēt nevaram. Domājam, kā tūlīt sāksim stāvvietā nometni būvēt. Bet tad dzimst doma – vajag lielo piekabi izvilkt no šitā jucekļa apakšas ārā. Varbūt izdodas. Un izdevās arī. Nu viss ir uz riteņiem un ripot gatavs un dodamies meklēt naktsvietu. Zvans no drauga – Moči ir ārā no meža, gaida mūs tuvējā krustojumā. Satiekamies, izpētām karti un metam mieru tepat blakus esoša ezera krastā. No šī ezera ūdeni labāk nedzert. Jā.
Vakariņās flotes makaroni, sarunas un nebeidzama dienas gaisma. Rīt būs jauna diena…


Sestā diena (raksta Arnis)

Šodien ir jānobrauc 100 km līdz Murmanskai, tā kā bezceļu ceļu šeit nav, ir tikai skarbie purvi un Pēterburgas- Murmanskas šoseja, jākrāmē kvadracikli uz piekabēm un jābrauc kopīgi uz Murmansku ar automašīnām.
Ceļš uz Murmansku notiek raiti un jau ap 13.00 esam tuvu pilsētai. Šeit notiek negaidīts pavērsiens mūsu ekspedīcijā un, lai to izprastu – vajadzīga neliela atkāpe.

Mārtiņš Gailis, viens no ekspedīcijas organizatoriem, ir ļoti labos draugos ar vietējiem Murmanskas offroadistiem, kopā ir izdzerts ne mazums šņabja un pārvarēts lērums bezceļu grūtību.
Aptuveni 20 km pirms Murmanskas es jautāju Mārtiņam : ”vai tu pabrīdināji savējos, ka mēs būsim?! ” uz ko es saņemu atbildi : „nē!”
Esmu nedaudz pārsteigts, un saku : „Viņi tev galvu noraus, kad uzzinās, ka tu esi bijis Murmanskā, un neesi viņiem piezvanījis.” Uz ko Mārtiņš atbild: „Vai tu esi gatavs uzņemties sekas?!” Es vēl tad īsti nesapratu, kas ar to tiek domāts, bet drīz vien man nāca apskaidrība...

Pusstundas laikā pēc zvana mūs sagaidīja pie Murmanskas robežas Latvietis - Aivars, kurš te dzīvo no dienesta laikiem un tagad viņam ir sava zvejas flote un zivju pārstrādes cehi. Mūsu piekabes tika nogādātas vietējā off-roadistu servisā, kur tām tika novērsti nelielie bojājumi, tur mēs tās arī atstājām. Tikām izvadāti nelielā ekskursijā pa Murmansku, tika atrasta mums viesnīca, kas nebija plānots, jo bijām šovakar paredzējuši doties tālāk uz nākošo nometnes vietu 150 km attālumā no Murmanskas. Un tālāk – restorāns, visi Murmanskas offroadisti ar sievām. Auksts šņabis, zivju uzkodas, zivju zupa, zivju otrais, brīnums, ka nebija zivju saldais... šņabis zuda ātrāk no galda nekā morss...
Šeit jāatgādina, ka es biju uzņēmies sekas, noruna bija tāda, ka man bija jāapsolās rīt braukt. Tāpēc es laikam esmu vienīgais, kas var atstāstīt pasākuma norisi, bet tam ir vajadzīgs vēl viens šāds stāsts. Tiešām ziemeļu krievu dvēseles ir plašas un atvērtas. Visi jutās gaidīti un uzklausīti, stāsti bira kā no pārpilnības raga, katrs krāšņāks par iepriekšējo. Pasākums noritēja godam, visi pamodās viesnīcā, un tas laikam ir galvenais...
(raksta Mārtiņš) Bija arī paslēpes un tupsunīši… Ir arī daži foto, bet nevienu Murmanskas bildi, izņemot Aļošu, neesmu redzējis tādu, lai varētu pateikt, ka tai ar asumu viss kārtībā…


Septītā diena

(raksta Arnis)
Izbraucam no Murmanskas stipri vēlu, visi pēc vakardienas domā tikai par vienu – alu. Tas Statoilā tiek iepirkts vairumā. Tā kā es biju uzņēmies sekas, man bija tik jānoskatās, kā biedri ārstējas. Pārbrauciens 150 km uz nākošo nometnes vietu. Jau pusceļā automašīnā visiem labs prāts, skan dziesmas un birst joki. 50 km pirms nometnes vietas visi jokotāji jau guļ – pie sevīm apsolos – nekad vairs neuzņemšos sekas.
Esam Krievijas nekurienē – 100 km uz visām pusēm nav nekā, aptuveni 60 km uz ziemeļiem ir tundra, tas ir rītdienas ceļa mērķis. Atrodam nometnes vietu pie krāčainas upes netālu no sabrukuša tiltiņa. Vieta tāda, ka tā vien liekas, ka netālu aiz krūmiem sēž lācis un vēro tevi. Tā kā šis ir brīvais vakars, katrs atrod sev nodarbošanos – viens maina pusasi motociklam, citi aiziet pazvejot, daži iet ātrāk gulēt, vēl citi uzspēlē kārtis. Padebes paliek zila, tālumā zibens un pērkons, virzienā, kur mums rīt jābrauc. Negaiss nometni skar nedaudz un visi mierīgi iet gulēt, tā kā man matracis ir saplīsis, dodos gulēt uz auto, tas arī liekas prātīgāk, ja paturam prātā, ka šeit dzīvo lāči...

(raksta Mārtiņš) Vakardien bija ne tikai kultūras programma, bet arī zivju sagādes diena. Alus tika pirkts ne jau tādēļ, ka tas bija prātā, bet tādēļ, ka nav zināms, kā ēst krabjus un žāvētas zivju delikateses bez alus. Šodienas moto – ‘’Krabi kisnut!’’


Astotā diena

(raksta Arnis)
Šodien solās būt viens no interesantākajiem posmiem, redzēsim tundru pilnā tās krāšņumā. Jau pirmie km ir daudzsološi, kalnu grēdas mijās ar purviem, ceļš brīžiem tik labs, ka var pat atļauties braukt uz 40 km/h. Sasniedzam smilšainu kalna plakni, kur kāpurķēžu tehnika ir izveidojusi kaut ko līdzīgu tanku ceļam, tas ir baudāms, jo kvadracikls patstāvīgi tiek pasviest gaisā ar visiem četriem riteņiem. Pēc lēnajiem pārbraucieniem, šīs ir kā ātrumsacensības. Tā baudot dabu un ceļus, šķērsojot dažus purvus un upītes sasniedzam nopietnu upi, kas iztek no ezera – aptuveni 80 m platu. Var redzēt, ka vakardienas lietus ūdens līmeni ir pacēlis par 20 -30 cm. Redzams, ka šajā vietā kāpurķēžu tehnika ir šķērsojusi upi. Normunds dodas pārbaudīt, protams, ap gurniem apsējis striķi. Ūdens līmenis ir nedaudz dziļāks kā iepriekšējos braslos, bet bēda ir tajā, ka dziļums ir 10 m garš. Tā kā šī ir pēdēja diena, un ļaunākais, kas var notikt, var piesmelt savu moci, dodos pirmais. Striķis ir nosiets abos krastos, mocis tiek piesiets – aiziet! Pirmā puse ir OK, bet pēc lielā akmeņa sākas problēmas. Neskatoties uz to, ka uz moča sēž divi cilvēki, mocis sāk peldēt. Vienu brīdi tas paiet zem ūdens un sāk gāzties riņķī. Mēs abi nolecam nost. Normunds turas pie striķa, es pie moča. Striķis, pie kā ir piesiets mocis ir nostiepies kā stīga. Galvā pazib doma – striķis tur 2.5 tonnas. Mocis un mēs abi ap 600 kg + straume, vai izturēs? Lai laime būtu pilnīga mocis noslāpst, pateicoties strauji atdzisušajam dzinējam. Atkal straujš sitiens pa starteri – tas pielec. Bet to var tikai konstatēt pēc tā, ka griežas riteņi, jo skaņu nedzird. Aptuveni 10 -15 sekundes mēs tā tur plivinājāmies striķa galā. Vienā brīdī mocis ar vienu riteni aizķēra akmeni un uzcēla priekšgalu uz augšu, sekoja viegls nopūtiens, laikam viss beidzies labi. Nopeldējām lejā pa straumi kādus 10 m. Pateicoties tam, ka mocis tika pareizi piesiets pie striķa, straume peldināja moci ne tikai uz leju pa straumi, bet arī uz vajadzīgo krastu. Varu iedomāties, kā bija nostiepts drošības striķis. Ja tas būtu plīsis, no tā arī būtu norāvušies. Biedri, kas to vēroja no krasta, sāka nemierīgi mīņāties lejā pa straumi, lai atrastu kādu citu pārbraukšanas vietu. Tāda netika atrasta. Tika vēlreiz revidēts šis pats maršruts un tika pieņemts lēmums striķi pārvilkt dažus metrus dziļāk ezerā. Plāns attaisnojās – lēni un prātīgi visi moči nokļuva otrā krastā veiksmīgi. Striķi nost nesējām, jo atpakaļceļā šī upe būs jāpārvar vēlreiz.
Šķērsojam skaistu, tikai tundrai raksturīgu bezceļu, pamazām sākam rāpties kalnā. Stāvums ir tāds, ka nav skaidrs, kā šeit var rāpties augšup kāpurķēdnieki. Brīžiem pat kvadracikls spolē ar visiem četriem. Beidzot pēc 15 min kāpuma iebraucam tundrā, tundra – vieta, kur kociņi ir maziņi, viss ir pie zemes piespiest un daba ir skaista. Diemžēl mēs to neredzam, jo visa tundra ir mākoņos. Uzstādām sev mērķi nokļūt līdz tuvākajam ezeram. Šeit mūsu ceļojumam ir beigas, jāgriežas atpakaļ. Diemžēl tundru visā tās krāšņumā mēs neredzam, bet vai ir iemesls bēdāties? Es domāju, ka nē. Kolas pussala mūs ir iemācījusi, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tātad būs iemesls atgriezties
Atpakaļ ceļā viens no kvadracikliem paliek ar diviem velkošajiem riteņiem, bet kopīgiem spēkiem mēs to izvelkam no lamatām. Kad jau ir vēls vakars, mēs atgriežamies nometnē, atbalsta komanda jau sāka satraukties, jo 100 km mums aizņēma 12 stundas. Bet visi ir laimīgi un pasākums ir noritējis bez nopietniem incidentiem. Kopīgas vakariņas, tiek piebeigti atlikušie šņabju krājumi un visi dodas pie miera. Rīt sāksies ilgais ceļš mājup.

(raksta Mārtiņš)
Par posmu runājot. Man šķiet, ka šis bija viens no skaistākajiem posmiem. Vien laiks varēja būt skaidrāks un tundras sopkas būtu atstājušas neizdzēšamu iespaidu ikviena braucējā atmiņā. Varbūt nē, bet mani tundra fascinē. Arī mākoņos tīta, kādu to nekad vēl nebiju redzējis.
Upe, kura bija jāšķērso – Pečenga jau savā augštecē, pateicoties lietavām, tiešām bija ūdens bagāta. No sava 2004. gada piedzīvojuma šo braslu atceros ne vairāk kā jebkuru citu sīku strauta šķērsojumu. Fakts ir un paliek tāds – izstaigā braslu kājām un noturi izvēlēto trajektoriju. Metrus divus virs vietas, kur gandrīz noslīka kvadriķis, ūdens līmenis bija par centimetriem 30-50 zemāks. Toties virs tās trajektorijas nevarējām novilkt drošības šņori. Un ja nu kas gadās. Tā kā tiešām viss ir labs, kas labi beidzas.
Man nedaudz žēl, ka neuzbraucām sopkās līdz augstākajai sopkai, bet tas tiešām ir vēl viens iemesls atgriezties šais vietās vēlreiz.
Par tiem diviem velkošajiem riteņiem gribēt piebilst, ka divi velkoši viņi bija jau turpceļā (viens pakaļējais un viens priekšējais). Turpceļā varēju savu klibo kaķi padarīt par trīsriteņdzenošu sabloķējot priekšējo tiltu. Atpakaļceļā, šķērsojot upi, kaut kas aizgāja kā nevajag, uzjājos akmenim un pazaudēju trīs riteņu piedziņas iespēju. Dzenošs palika viens pakaļējais ritenis. Pa brīžam, ja galīgi negāja, varēju pieslēgt priekšu, padarīt moci par divriteņu piedziņas aparātu, bet šo ekstru pavadīja kalēju pulciņš, kurš visiem spēkiem mēģināja kaut ko iznīcināt priekšējā reduktorā. Bija jautri…

Ceļš mājup.
(raksta Arnis)
Var jau likties, kas gan var būt saistošs ceļā mājup pēc tik aizraujošas ekspedīcijas? Jebkuram ceļojumam piemīt piedzīvojuma deva, arī atpakaļceļš tāds bija. Pusceļā caur Somiju, tur kur vēl ir kalni, mūs nakts vidū pārsteidza vētra, tāda, kādu savu mūžu nebiju redzējis. Gaismas mūzika vienu viet, krusa, vējš. Mašīnu mētā pa ceļu, kā sērkociņkastīti. Jau 50 km braucam, degvielas lampiņa deg, bet trešais benzīntanks bez elektrības! Bet paturot prātā Kolā apgūto – ka viss, kas notiek, notiek uz labu, mēs tomēr veiksmīgi esam nokļuvuši mājās...
(raksta Mārtiņš)
Man mājupceļš lieku reizi atgādināja – nesteidzies draugs. Baudi. Guli pa naktīm, ēd kārtīgi, mīli savu organismu, ķermeni un sevi.
Braukt mašīnā 36 stundas, noguris, nemazgājies, bārdains, nē, nekad…. Bet iespējams, ka atkal jau nākošreiz!



talak gandriz randomaa bildes