Online
Pašreiz BMWPower skatās 79 viesi un 2 reģistrēti lietotāji.
|
Tēma: Vēsturiskas bildes/video. Otrais sējums.
| Autors | Ziņojums |
|---|
| Imigrants | | 17. Jan 2024, 23:44 |
#8501
|
|  Kopš: 27. Oct 2015
Ziņojumi: 191
Braucu ar: Zaļu auto
|
17 Jan 2024, 13:27:04 @CP17 rakstīja:
Buran 
Pietuvinot bildi var redzeet, cik maigi, ar diviem pirkstiem onka ir satveeris aatrumklokji un biida to uz priekshu aiz sviras, nevis ar plaukstu satverot bumbuli
Pirms paaris gadiem uzgaaju vienu vecu buraanu, iegaadaajos to un atjaunoju. Sava veida sharms tur ir, kaut gan pat saliidzinot ar taa laika zviedru tehniku, buraans ir suuds. Fun fact, buraana dzineejus izmantoja arii motodeltaplaanos. Noteikti taadaa nekaaptu.
Stuureeshana ir praktiski neiespeejama, kameer neapguusti interesantus manevrus ar kaajaam un kjermeni
Peec atjaunoshanas nav pieviilis, vienmeer savaa gaitaa atbrauc maajaas. Izmantoju piemaajas sleeposhanas trasiishu ieriikoshanai, velku siikos puuslii, kaadu ar sleepeem vai deeli, bet tikai pa ieprieksh iebrauktaam traseem, lai var pastuureet kaut cik.
70km/h var izspiest. Labaakaa iipashiiba ir plataas kjeedes - vakaraa sanaak izbraukt paris apljus sliedi pie sliedes, pa nakti taa virskaarta uzsalst un paliek cieta, un naakamajaa dienaa slidsolim ideaali. Shad tad izvelku kokus no purvainaakaam vietaam mezhaa, kad kaartiigi uzsalis. |  Offline | | |
| Belluuns | | 18. Jan 2024, 08:45 |
#8502
|
|  Kopš: 16. Jun 2007
Ziņojumi: 9526
Braucu ar: quattro
| Tēvs pirms gadiem kādiem 20-25 lidinājas ar burāna deltaplānu. To felli vareja dabut lejā ari tad ja burāns būtu jau atdalījies no korpusa bet laisties ar to dampi daži metri virs ūdens vai apsēta lauka bija nenormali feini. | | Offline | | |
RVR  | | 18. Jan 2024, 10:44 |
#8503
|
|  Kopš: 18. Sep 2008
Ziņojumi: 21959
Braucu ar: RVR
| NHL All Stars spēle.
1994.
| | Offline | | |
| RVR | | 24. Jan 2024, 05:26 |
#8504
|
| Kopš: 18. Sep 2008
Ziņojumi: 21959
Braucu ar: RVR
| 70.-to un 80.-to gadu ceļa norādes uz Jūrmalas šosejas.
Tā kā Liepāja tolaik bija liela militārā bāze, ceļa norādes uz to bija minimālā daudzumā. Tāpēc arī šeit norādīts vien pagrieziens uz nelielo Kalnciemu, lai gan patiesībā virziens uz Liepājas šoseju.
| | Offline | | |
CP17  
| | 02. Feb 2024, 01:27 |
#8505
|
|  Kopš: 17. Dec 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 17
Braucu ar:
| Mans bērnības tramvajs Nr6
https://www.facebook.com/100001007583857/videos...=416130016086600 | | Offline | | |
| Indo | | 02. Feb 2024, 10:13 |
#8506
|
|  Kopš: 18. May 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 4960
Braucu ar: Husky FC450 '15, CBF1000 '08, KTM Ark Minarelli 2T un lodāmuru pa plati
| ALFA-VEF-ALFA
100% @CP17 zina par ko runa.  | | Offline | | |
| CP17
| | 02. Feb 2024, 10:13 |
#8507
|
| Kopš: 17. Dec 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 17
Braucu ar:
| | | Offline | | |
Lafter  | | 15. Feb 2024, 21:21 |
#8508
|
|  Kopš: 23. Sep 2007
Ziņojumi: 26972
Braucu ar: wv
| Nezināju kur likt. Neko piemērotāku neatradu
Varbūt kādam patiks izlasît
Slepkavība vilcienā pie Ikšķiles! Tāda šokējoša vēsts 1926. gada februāra rītā pamodina Latviju un ātri sasniedz Eiropas diplomātu aprindas. Uzbrukums notiek īsi pēc tam, kad vilciens atstāj Ikšķiles staciju ceļā uz Rīgu. Kad apšaude ir galā, vagonā Nr. 2220 paveras baiss skats: ir nogalināts diplomātiskais kurjers, vēl viens kurjers ievainots, bet divi asinīm noplūduši vīrieši sēž viens otram blakus pavadoņa nodalījumā. Vienam galva atspiesta pret durvju apmali, otram uzlikta uz blakussēdētāja pleca. Abi – beigti.
“Šorīt starp Ikšķiles un Salaspils stacijām, 26 kilometri no Rīgas, izdarīts uzbrukums tiešās satiksmes Rīga – Maskava vilciena 2. klases vagonam, kurā starp citiem brauca Latvijas, Krievijas un Itālijas diplomātiskie kurjeri. Izcēlusies apšaudīšanās, kurā kritis Krievijas kurjers, otrs ievainots. Laupītāji, cik pēc iepriekšējām ziņām var spriest, bijuši divi. Abi viņi nošauti. Ievadīta stingra izmeklēšana. Jau tagad pielaiž slēdzienu, ka uzbrukumam ir krimināls raksturs.” Tādu oficiālo paziņojumu 1926. gada 5. februārī izplatīja Latvijas Ārlietu ministrija, bet prese jau nākamajā dienā steidza atreferēt sameklēto aculiecinieku stāstīto un izteikt slepkavības motīvus.
Ziņa par uzbrukumu padomju kurjeriem apskrēja Eiropu, radot starptautisku saspīlējumu, ko Padomju Savienība (PSRS) izmantoja Baltijas valstu iespaidošanai un savā propagandā par Rietumu neģēlīgajām provokācijām. Bija nogalināts PSRS diplomātiskais kurjers Teodors Nete (dzimis Rīgā vai, iespējams, Tallinā), kuru vēlāk godināja kā varoni. Ievainoja viņa kolēģi kurjeru Johanu Mahmastālu (dzimis Narvā, Igaunijā). Lietu rūpīgi izmeklēja, bet līdz pat šodienai daudzi jautājumi palikuši neatbildēti. Trīs galvenie: kas atradās potenciālajā laupījumā, ko tīkoja uzbrucēji? Tie bija diplomātiskā pasta trīs aizzīmogoti koferi un divi maisi, ko kurjeri veda no Maskavas uz Rīgu un bija gatavi sargāt līdz pēdējam elpas vilcienam. Kas īsti notika ar diviem uzbrucējiem, kurus atrada vilcienā ar lodi deniņos? Izmeklēšana nepārliecinoši secināja: abi izdarīja pēc uzbrukuma pašnāvību. Bet varbūt viņus kāds viņus nošāva? Ja nošāva, tad – kurš?
Padomju diplomātiskajiem kurjeriem uzbruka Lietuvā dzīvojoši poļu izcelsmes brāļi Broņislavs un Antons Gabriloviči, kuri policijas uzmanības lokā savulaik bija nonākuši par žāvētu augļu nelikumīgu ievešanu Latvijā, bet citādi raksturoti kā dzīvespriecīgi, labdabīgi jaunieši. Tādējādi ceturtais jautājums: vai Broņislavs un Antons bija tie, kuri izdomāja, ka jānolaupa pasts, vai tomēr, kā apgalvoja Padomju Savienība, – britu izlūkdienests. Kāpēc briti? To gan tolaik komunistiem labāk bija noklusēt. PSRS ar viltu bija dabūjusi mārciņas ūdenszīmēm nepieciešamā šķidruma paraugu, uzbūvējusi slepenu rūpnīcu Urālos un – viltoja britu naudu.
Vīri melnos mēteļos, melnās maskās
Notikumu sākumpunkts ir 3. februāris, kad pusstundu pirms pusnakts no Maskavas ceļā uz Rīgu devās vilciens, kam bez bagāžas un pasta vagona bija arī 11 pasažieru vagoni ar kupejām, salonvagons un arestantu vagons. Ceturtais aiz lokomotīves bija liktenīgais vagons ar numuru 2220, kurā atradās 15 pasažieri, pārsvarā dažādu valstu diplomātiskie darbinieki. Tā tas brauca līdz agram 5. februāra rītam, līdz piestāja Ikšķilē. Vilcienam izbraucot no stacijas, jau pieminētajā vagonā Nr. 2220 ienāca divi tumšos mēteļos tērpušies vīrieši melnās maskās, un tālākais risinājās kā vienā no asa sižeta krimināldrāmas asiņainajām ainām. Lai notikumus atšķetinātu, vēlāk izmeklētāji iztaujāja aptuveni simts liecinieku, starp kuriem viens no galvenajiem – nogalinātā Teodora Netes kolēģis un apšaudē smagi ievainotais Johans Mahmastāls.
Ap pulksten četriem rītā Mahmastāls saklausīja soļus uz vagona jumta, tāpēc izgāja ārā no kupejas, lai noskaidrotu, kas notiek. Tobrīd vilciens vēl nebija piestājis Ikšķiles stacijā. Brīdi vēlāk viņš redzēja cauri vagonam soļojam melnā mētelī tērptu vīrieti ar platmali galvā, bet, tikko vilciens izbrauca no Ikšķiles, – vīru maskā ar revolveri rokā. Par notikušo tālāk Mahmastāls liecināja izmeklētājiem detalizēti.
“Bandīti melnās maskās!” viņš sauca guļošajam Netem, iemeties atpakaļ kupejā, un tūlīt tvēra pēc revolveriem. Vienu pameta Netem, otru steidza pielādēt pats. Tikmēr bandīts jau bija kupejas durvīs, gatavs šaut, bet – Nete paguva pirmais. Tūlīt durvīs parādījās otrs uzbrucējs, un tagad pret kurjeriem bija pavērsti jau divi revolveri. Mahmastāls paguva izšaut pirmais, bet arī pretī saņēma divus šāvienus. Tad viens no šāvējiem ar pirmsnāves kliedzieniem, kā to raksturoja liecībās Mahmastāls, izskrēja no kupejas, bet apšaude turpinājās ar otru uzbrucēju, līdz arī tas aizbēga. Nespēdams īsti aptvert, kas noticis un ka viņam izdevies atšaudīties, kurjers saņēma smagu triecienu pa galvu un ķermeņa augšdaļu, jo – viņam virsū uzkrita Nete. Miris. Tad apdullušais Mahmastāls samanīja durvīs stāvam vēl kādu. Trešo uzbrucēju maskā un ar revolveri, bet tas ne šāva, ne kaut ko teica. Pagriezās un kunkstēdams aizgāja. Iespējams, nošāva savus savainotos biedrus, liecināja Mahmastāls.
Pa to laiku vilcienam jau bija norauta avārijas bremze. Tas stāvēja klajā laukā, nobraucis aptuveni četras minūtes no Ikšķiles stacijas Salaspils virzienā.
Aizbarikadējas un pastu pabāž zem spilvena
Apšaudē izdzīvojušais Mahmastāls bija tikai viens no lieciniekiem un, kā vēlāk izrādījās, notiekošo savās liecībās krietni izpušķoja. Nav izslēgts, kaut ko arī noklusēja. Izmeklētāji un prese lika kopā notikumus, gluži kā puzles gabaliņus. Tie rādīja, ka pirmo šī šokējošā situācija skāra kādu citu vagona pasažieri pavisam citā vietā.
Vagonā Nr. 2220 brauca arī Padomju Savienības ārējās tirdzniecības organizācijas “Vņeštorg” darbinieks Leonīds Pečerskis. Viņš mazgājās tualetē, kad kāds pieklauvēja. Vīrietis atvēra durvis, pārliecināts, ka ieradusies biļešu kontrole, un izbīlī iekliedzās. Piesteidzās vilciena pavadonis Kazimirs Brīze, bet tūlīt saņēma pavēli “Rokas augšā!”. Uzbrucēji žigli pārmeklēja abu kabatas, taustīdami pēc naudas un šaujamajiem. Kad tas bija izdarīts, viņi dzina abus kā gūstekņus pa koridoru, lai tie parāda, kur atrodas padomju kurjeru kupeja.
“Rokas augšā!” atkal atskanēja sauciens, kad abi uzbrucēji bija sasnieguši padomju diplomātisko kurjeru Netes un Mahmastāla kupeju Nr. 4., bet pretī saņēma – šāvienu. Nete un Mahmastāls acīmredzot jau bija gatavi uzbrukumam. Viens no uzbrucējiem pakrita, otrs turpināja apšaudi. Izdzirdējis netipisku troksni koridorā, tajā pašā vagonā esošais amerikānis Džeikobs Masela attaisīja savas kupejas durvis, bet nekavējoties atkal aizcirta, jo viņam pretī pavērsās revolvera stobrs. Līdzīgi izgāja arī kādam vācietim. Bailēs savās kupejās ieslēdzās un aizbarikādējās ar “garāku koku” arī Latvijas un Itālijas kurjeri. Ieroču nevienam no viņiem nebija, jo uz Maskavu ņemt līdzi revolveri būtu bijis bīstami. Savu diplomātisko pastu abi pārbijušies kurjeri paslēpa zem spilvena un tālāko tad nodeva likteņa rokās.
Tikmēr “Vņeštorg” pārstāvis Pečerskis ar vilciena pavadoni bija tikuši līdz vagonam, kur atradās policists Mārtiņš Brūveris. Kāds cits pavadonis mudināja visus, kuriem ieroči, doties uz apšaudes vietu, tomēr atsaucās viens vienīgs pasažieris – aizsargs Voldemārs Drampītis. Tobrīd vilciens jau stāvēja klajā laukā aiz Ikšķiles, un abi drosmīgākie lavījās gar ārpusi uz vagonu Nr. 2220. Drampītis vēlāk liecināja, ka tobrīd bija aptuveni pusseši no rīta, ārā piķa melna tumsa un šāvienu trokšņi rimuši. Vīri iegāja vagonā katrs no sava gala. Koridors bija dūmu pilns un aina – baisa. Nete beigts, Mahmastāls smagi ievainots, abi uzbrucēji beigti.
Pamazām sanāca arī pārējie. Par laimi, neviens cits no 13 pasažieriem nebija cietis. Virskonduktors deva uzdevumu starp braucošajiem sameklēt ārstu. Neviens neatsaucās, tāpēc Mahmastāla aprūpei kāds atnesa pirmās palīdzības aptieciņas, tomēr cietušais no tās likšanas lietā “rupji atteicās”, kā vēlāk liecināja izmeklēšanas protokoli. Pēc citām ziņām, Mahmastāls, ļoti nervozs un norūpējies, tomēr nemitīgi prasīja palīdzību, bet kurjeriem īsti nekā pie rokas nebija, izņemot “ētera piles”. Visbeidzot Itālijas diplomātiskais kurjers izvilka viņu no beigtā Netes apakšas un pārsēja ievainojumus ar dvieli. Savukārt ievainotais bija pārliecināts, ka gan uzbrukums, gan arī tajā izdzīvojušajam nesniegtā medicīniskā palīdzība ir tieša vēršanās pret krievu kurjeriem. To viņš vēlāk daudz uzsvēra intervijās padomju presei.
Negrib atdot koferus
Apmēram pēc desmit minūtēm vilciens atsāka kustību līdz Salaspilij, kur par notikušo tika ziņots policijai un valsts augstākajām amatpersonām. Ap pulksten pusseptiņiem vilciens ieradās Rīgā. Visu ceļu līdz Latvijas galvaspilsētai smagi ievainotajam Mahmastālam nekas cits nerūpēja, kā nosargāt trīs asinīm pavisam notašķītos aizzīmogotos koferus un divus maisus ar diplomātisko pastu. Kad viņš bija atbrīvots no Netes līķa apakšas un pārsiets ar dvieli, viņš nokomandēja vagonā esošo Padomju Savienības pilsoni Kornēliju Zeļinski no blakus kupejas sargāt čemodānus, kamēr pats, satīts segā un pa pusei saļimis, gaidīja brauciena beigas, tomēr vienlaikus modri uzmanīja savu norīkoto sargu.
Rīgas stacijā vilcienu gaidīja policijas augstākās amatpersonas, Rīgas apgabaltiesas prokurors un viņa palīgi, dzelzceļa policijas priekšnieks, dzelzceļa ārsts un vairākas citas amatpersonas, kā arī Padomju Krievijas pārstāvniecības pārstāvji. Vagonu Nr. 2220 ar trim līķiem un smagi ievainoto Mahmastālu atkabināja un novietoja uz atsevišķām sliedēm. Ievainotais kurjers kategoriski atteicās atdot pastu atnākušajai pārstāvniecības vadībai, pēdējiem spēkiem uzmanīja koferus un maisus un nikni kliedza, ka nepazīst atnākušo pārstāvniecības augstāko amatpersonu un viņu nošaus, ja tas tuvosies. Viņš lika izsaukt kādu pārstāvniecībā strādājošo, ko pazina personīgi, un tikai tad bija gatavs nodot čemodānus un maisus. Kad tie, viņaprāt, beidzot bija drošībā, kurjers bija gatavs braukt uz klīniku, kur viņu steigšus operēja.
Kas bija uzbrucēji?
Augstāk aprakstītā notikumu gaita ir daudzu liecību apkopojums, kā notikumi risinājās galvenajos virzienos. Detaļās ir daudz atšķirību. Lietas izmeklēšanā nopratinot aizvien lielāku cilvēku skaitu, atklājās daudz pretrunīgu nianšu, un nopratinātie nereti savas liecības mainīja. Liecības cita ar citu saskanēja tikai lielos vilcienos, ne detaļās. Katrs iesaistītais notikumus redzēja un interpretēja no sava skatupunkta un iesaistīšanās līmeņa. Oficiāla Mahmastāla nopratināšana notika tikai vairākas dienas pēc notikušā, viņa stāstītais izmeklētājiem un presei bija atšķirīgs, un viņš daudzreiz stāstīto koriģēja. Aizbildinoties ar veselības problēmām, liecību sniegšanu novilcināja čemodānu sargātājs Kornēlijs Zeļinskis, pretrunīgas liecības sniedza Leonīds Pečerskis, kurš pirmais ieraudzīja uzbrucējus. Minēto vīru liecībās parādījās versija, ka patiesībā uzbrucēji bija trīs. Tika izteiktas aizdomas, ka ar šāvējiem sadarbojās vagona Nr. 2220 pavadonis Kazimirs Brīze.
Jau tajā pašā 5. februāra rītā Latvijas drošības iestādes sāka savu darbu. Ap 400 aizsargu devās pārmeklēt apkārtni vietā, kur tika apturēts vilciens un risinājās apšaude. Iztaujāja tuvējo māju iedzīvotājus, iebraucamo sētu īpašniekus, vietējos ārstus. Nekādas pazīmes neliecināja, ka kāds būtu izkāpis un aizbēdzis. Toties vērtīgs atradums bija netālu no sliedēm atrastās divas Lietuvas pilsoņu pases, kas ļāva noskaidrot mirušo uzbrucēju personību. Tiesa, aizsargi bija palaiduši garām zemē nosviestos dokumentus. Abas asiņainiem pleķiem nosmērētās pases atrada kāds vietējais muzikants tikai 7. februārī. Izmeklētāji izvirzīja versiju, ka ievainotie uzbrucēji pēc nodarījuma gribēja izlēkt no vilciena, bet nevarēja to izdarīt ievainojumu smaguma dēļ. Tāpēc vispirms viņi izmeta pa logu vai durvīm savas pases un pēc tam izdarīja pašnāvību. Mulsināja un tā arī netika rasts izskaidrojums, kāpēc pases bija izmestas kreisajā sliežu pusē, bet asins pilienus zemē un uz vaļā atstātām vagona durvīm un kāpšļiem atrada labajā pusē.
Drīz vien noskaidrojās, ka uzbrucēji ir poļu tautības Lietuvas pilsoņi 20 gadu vecais Broņislavs Gabrilovičs un viņa piecus gadus vecākais brālis Antons. Viņus atpazina Rīgas stacijas bagāžas nesējs, pie kura abi bija dzīvojuši. Brāļi mācījās Rīgā šoferu kursos un gribēja nodarboties ar taksometra pakalpojumiem. Bija aizturēti par sīku kontrabandu, bet citādi – jauki jaunieši, kuriem patika dziedāt, spēlēt ģitāru un jautri pavadīt laiku, kā viņus raksturoja pazinēji. Jaungada naktī esot no ieročiem pagalmā šāvuši gaisā “salūtu”, arī melnas maksas abiem bija – it kā maskuballei.
Pilsētā runāja, ka noziedznieki cerēja nozagt briljantus. Padomju Savienība nāca klajā ar paziņojumu, ka uzbrukumam ir politisks raksturs un Latvija nav nodrošinājusi pietiekamu diplomātisko kurjeru apsardzi. Tomēr kopumā arī pēc ikviena iespējamā pavediena izšķetināšanas un ikviena “pieķeršanās salmiņa” pārbaudes izmeklētājiem tā arī nekļuva skaidri uzbrukuma iemesli. Nebija skaidrības, vai bez abiem nošautajiem uzbrucējiem bija vēl kāds cits līdzzinātājs vai uzbrukuma organizētājs.
Līķu sekcija nojauc pēdas
Cerības uz jauniem pavedieniem neattaisnoja uzbrucēju līķu sekcija, tieši otrādi. Antonam Gabrilovičam bija trāpījušas divas lodes, no kurām viena deniņos, bet otrs izrādījās viegls ievainojums, arī Broņislavam nāvējošais šāviens bija deniņos, kā arī lodes ķērušas kāju. Abus sašāva Teodors Nete, bet visas daudzās Johana Mahmastāla lodes, izrādās, bija lidojušas garām. Tas pilnīgi sašķobīja versiju, ka abi uzbrucēji nav varējuši izlēkt no vilciena smago ievainojumu dēļ, tāpēc izdarīja pašnāvību. Tādējādi priekšplānā izvirzījās cita versija: brāļi nošauti, bet – kurš to izdarīja?
Aizdomas pret Kazimiru Brīzi kā līdzzinātāju neapstiprinājās. Aizsargs Drampītis ziņoja par kādu neidentificētu vīrieti ar dzelzceļnieka cepuri galvā, ko uzbrukuma karstumā sastapis kādā vagonā. Uz jautājumu, vai kaut kas atgadījies, svešinieks kušinājis – nekas, nekas tāds, uztraukumam nav pamata. Noslēpumaino “dzelzceļnieku” tā arī neatklāja.
Nepilnus divus mēnešus pēc uzbrukuma – 1927. gada 1. oktobrī – sevišķu svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis Aleksandrs Evāns paziņoja, ka “jānāk pie slēdziena, ka nav pamata izmeklēšanas turpināšanai”. 25. oktobrī lietu izbeidza, atstājot daudzus neatbildētus jautājumus.
Ja Mahmastāls bija pilnīgi pārliecināts par trešo uzbrucēju – garu vīrieti gaišām ūsām un kārnu seju, ar žokejcepuri galvā –, tad kāpēc šis vīrietis atstāja kurjeru dzīvu? Trešais uzbrucējs mierīgi varēja atbrīvoties no liecinieka un paņemt diplomātisko pastu, ja tas bija uzbrukuma mērķis. Neviens cits šo trešo atbilstoši Mahmastāla aprakstam nebija redzējis. Visi pārējie aculiecinieki apgalvoja, ka uzbrucēji bija tikai divi. Turklāt Mahmastāls liecināja, ka “citādi ģērbto” uzbrucēju redzēja jau pēc apšaudes beigām stāvam sev pretī ievainotu un “neko nedarot”. Kurš viņu ievainoja? Pēc trešā uzbrucēja aiziešanas “ar kunkstieniem” no vagona priekšgala bija atskanējuši divi šāvieni, stāstīja lieciniekiem Mahmastāls. Sākotnēji kurjers pieminēja pat četrus uzbrucējus un presei apgalvoja, ka redzēja, kā trešais izlec no vilciena. Oficiālajās liecībās viņš norādīja, ka trešais nošāva pirmos divus laupītājus.
Lielais neatbildētais jautājums bija brāļu Gabriloviču nāve. Kā minēts, līķu sekcija atklāja, ka viņu ievainojumi nebija tik smagi, lai nespētu aizbēgt, redzot, ka uzbrukums nav izdevies. Tomēr tā vietā viņi izmeta no vilciena pases, godīgi apsēdās pavadoņa kupejā un izdarīja pašnāvību vai kāds viņus nogalināja vienu pēc otra bez pretestības, ar šāvienu deniņos. Otrs lielais jautājums, saprotams, bija par dārgumiem koferos, ko Mahmastāls sargāja līdz pēdējam.
Padomju Savienība: uzbrukumā vainīgi briti
Padomju Savienības varasiestādes nāca klajā ar paziņojumiem jau tūlīt pēc uzbrukuma, nesnauda arī padomju varas centrālie preses rupori. 7. februārī tika ziņots, ka Latvijas teritorijā ir noticis “četru algotu neliešu asiņains uzbrukums” kurjeriem nolūkā nolaupīt diplomātisko pastu. Uzbrukumu kurjeri varonīgi atvairīja kā “īsti komunisti”, par spīti tam, ka viņiem neviens nenāca palīgā. Uzbrukumā slepkavas jutās “visai ērti”, vēstīja avīze “Izvestija”, jo viņus neviens netraucēja. Viņu “lieta” jeb pasts netika nolaupīts, “pateicoties vienīgi noasiņojošu godīgu padomju darbinieku ārkārtējai varonībai un izturībai”.
Avīze konstatēja, ka notikušais nav nejaušība. Savukārt Padomju Savienības varasiestādes kā uzbrukuma organizētāju nosauca britu izlūkdienestu. Lielbritānijas mērķis bija iegūt pierādījumus, ka Padomju Savienība pret to vērš graujošas darbības. Pirmajā brīdī var šķist absurdi, tomēr, izrādās, tā tas varēja arī būt. Šīs lietas pētnieks, Latvijas Universitātes profesors vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, ir uzgājis pagājušā gadsimta 50. un 60. gados publicista Gunāra Kurpnieka pierakstītas liecības par Padomju Savienības vēlmi pretdarboties Lielbritānijas “imperiālistu spiedienam” ekonomisku diversiju ceļā. To īstenoja, iepludinot tirgū viltotas britu mārciņas.
Ar šo lietu 20. gadsimta 20. gadu sākumā nodarbojās Latvijā dzimušais augsta ranga padomju drošības iestāžu darbinieks, bēdīgi slavenais Eduards Bērziņš. Londonā viņam izdevās iegūt ūdenszīmju izgatavošanai nepieciešamo šķidruma paraugu, kuram aizvietotāju atrada Urālos, Višeras upē. Tās krastā Bērziņā atrastā īpašā vietā drīz vien slepenībā uzcēla tiem laikiem modernu celulozes rūpnīcu, kur ražoja viltoto naudu.
Par viltotās naudas lietu un tās vešanu uz Rīgu un Tallinu zināja arī cita čekista sieva Vera Zvirgzdiņa, kura kopš 1925. gada strādāja Padomju Savienības diplomātiskajā pārstāvniecībā Tallinā. Zvirgzdiņa piedalījās čekas visaugstākajā līmenī organizētās slepenās sanākšanās, kad 1921. gadā viltoto mārciņu plāna praktisko īstenošanu uzticēja Bērziņam. Pēc sievietes stāstītā, Bērziņš iekļuva Lielbritānijas naudas kaltuvē, izmantojot britu ierēdņu lētticību, tur ar “savām metodēm” ieguva divas pudeles vērtīgā ūdenszīmju šķidruma. Tās nonāca Maskavā, marķētas kā degvīns “Smirnov”.
Zvirgzdiņa labi atcerējās dienu, kad no Rīgas pārstāvniecības kolēģa saņēma ziņu par uzbrukumu. “Sūtniecībā sākās milzīga jezga. Neviens taču nezināja, ka Mahmastāls izturēsies tik nevainojami. Varat iedomāties, kas notiktu, ja policija atrastu maisos viltotu naudu!” pauda Zvirgzdiņa (viņas liecības Gunārs Kurpnieks izmantoja savā publikācijā “Kas tad bija tajos maisos?” laikrakstā “Pilnīgi Atklāti” 1995. gadā). 2009. gadā ievērojamu komunistu biogrāfiju pētnieks Krievijā publicists Leonīds Kovaļs intervijā laikrakstam “Вести” apgalvoja, ka pirmo viltotās naudas kravu bija uzdots vest tieši nošautajam Teodoram Netem.
Klusi demontē varoņa Netes pieminekli Ikšķilē
Fakts, ka attiecīgajā periodā Padomju Savienība viltoja naudu, ne tikai mārciņas, bet arī Latvijas rubļus, bija zināms – kā Latvijas varas iestādēm, tā citu valstu attiecīgajiem dienestiem. 20. gadu sākumā Latvijā apcietināja krietnu skaitu viltotas naudas izplatītāju, starp kuriem lielākā daļa to darīja saziņā ar Padomju Savienības pārstāvniecību Rīgā. Tādējādi neiespējami, ka plašais un sazarotais britu izlūkdienests neko nezināja par mārciņu aizdomīgu masveida ieplūšanu tirgū. Par naudas plūsmu caur Rīgu un Tallinu liecināja pieminētā Zvirgzdiņa. Visticamāk, brāļi Gabriloviči nezināja, kas ir kurjeru vestā pasta čemodānos un maisos, tik vien, ka viņi kāroja kādas personas piesolītu atlīdzību par to nolaupīšanu. Visticamāk, viņi nebija gatavi tik sīvai kurjeru pretestībai un Netes nošaušana nekādi nebija uzbrukuma plānos. Tādējādi tikpat labi iespējams, ka brāļi tomēr izdarīja pašnāvību, izmisumā atskārstot, ka uzdevums nav izpildīts, toties pastrādāta slepkavība.
Nav izslēgts, ka vismaz uz dažiem jautājumiem atbildes nesīs 2026. gads. Tieši tad paies 100 gadu, termiņš, kas ļaus atslepenot 1926. gada Lielbritānijas izlūkdienesta dokumentus, kā to paredz šīs valsts likumdošana.
Teodors Nete kļuva par padomju varas plaši izmantotu un lielā mērā mitoloģizētu pašaizliedzības un varonības simbolu. Iespējams, viņš ir viens no vislabāk zināmajiem latviešiem Krievijā arī mūsdienās. Viņa vārdā nosauca kolhozus, kuģus, lidmašīnas un skolas. Dzejnieks Vladimirs Majakovskis uzrakstīja Netem patriotisku dzejoli “Biedram Netem – kuģim un cilvēkam”. Pagājušā gadsimta 70. gados Ikšķiles stacijā varonīgajam kurjeram atklāja pieminekli, ko demontēja 2022. gada augustā.
Izmantotais avots: Ēriks Jēkabsons “Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem. Pie Ikšķiles 1926. gada 5. februārī”.
-----------------
Gribās pļūtīt? Nejūties novērtēts? Neviens nepievērš uzmanību?
Spied zemāk.
Spama topiks |  Online | | |
|
|
| CP17
| | 15. Feb 2024, 23:32 |
#8509
|
| Kopš: 17. Dec 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 17
Braucu ar:
| Jauno laiku vēsture. Lai nepazūd, Sochi 2014
Pirms desmit gadiem Tīdžejs Ošī pazemoja krievus savās mājās Sočos(c)FB
https://www.facebook.com/watch?v=209681418896696 | | Offline | | |
Puce  | | 19. Feb 2024, 16:03 |
#8510
|
|  Kopš: 27. May 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 6423
Braucu ar: BMW 315 e21
| Šī taču ir vēsture? 
Siltie vasaras vakari Priedainē
Pie stūres JZ
[ Šo ziņu laboja Puce, 19 Feb 2024, 16:08:35 ]
-----------------
J.K.jr.bad.
| | Offline | | |
| Fandulis | | 19. Feb 2024, 16:56 |
#8511
|
| Kopš: 29. Nov 2004
Ziņojumi: 12939
Braucu ar: sipisnīku pi vuškom
|
15 Feb 2024, 23:32:00 @CP17 rakstīja:
Jauno laiku vēsture. Lai nepazūd, Sochi 2014
Pirms desmit gadiem Tīdžejs Ošī pazemoja krievus savās mājās Sočos(c)FB
https://www.facebook.com/watch?v=209681418896696
Komentētājiem galvā Daugavpils vaibs. | | Offline | | |
| CP17
| | 25. Feb 2024, 08:59 |
#8512
|
| Kopš: 17. Dec 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 17
Braucu ar:
| | | Offline | | |
| RVR | | 26. Feb 2024, 10:03 |
#8513
|
| Kopš: 18. Sep 2008
Ziņojumi: 21959
Braucu ar: RVR
| Ar to vēl paspēju pavizināties bērnībā | | Offline | | |
| Indo | | 26. Feb 2024, 10:25 |
#8514
|
| Kopš: 18. May 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 4960
Braucu ar: Husky FC450 '15, CBF1000 '08, KTM Ark Minarelli 2T un lodāmuru pa plati
|
26 Feb 2024, 10:03:19 @RVR rakstīja:
Ar to vēl paspēju pavizināties bērnībā
Same. Ar "buhanku" arī paspēju. Pa Mežaparka kalniņiem bija super fun's!  | | Offline | | |
| Mizx | | 26. Feb 2024, 11:39 |
#8515
|
|  Kopš: 26. Apr 2004
No: Rīga
Ziņojumi: 5752
Braucu ar:
| Gan jau tagad arī kaut kur kādreiz varētu gadīties izbraukt, jo tas ir restaurēts. | | Offline | | |
| CP17
| | 26. Feb 2024, 12:18 |
#8516
|
| Kopš: 17. Dec 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 17
Braucu ar:
|
26 Feb 2024, 11:39:48 @Mizx rakstīja:
Gan jau tagad arī kaut kur kādreiz varētu gadīties izbraukt, jo tas ir restaurēts.
Vienu vagonu, jau nofenderējuši
P.s.Jā, es arī ar šito sīks būdams izkratījos | | Offline | | |
|
|
| Mizx | | 26. Feb 2024, 12:25 |
#8517
|
| Kopš: 26. Apr 2004
No: Rīga
Ziņojumi: 5752
Braucu ar:
|
26 Feb 2024, 12:18:26 @CP17 rakstīja:
26 Feb 2024, 11:39:48 @Mizx rakstīja:
Gan jau tagad arī kaut kur kādreiz varētu gadīties izbraukt, jo tas ir restaurēts.
Vienu vagonu, jau nofenderējuši
P.s.Jā, es arī ar šito sīks būdams izkratījos
Vai pat divus vagonus — vecā bildē rāda 3 vagonu sastāvu. | | Offline | | |
| RVR | | 26. Feb 2024, 12:58 |
#8518
|
| Kopš: 18. Sep 2008
Ziņojumi: 21959
Braucu ar: RVR
| Laimes komplekts bērnam 80.-to gadu vasaras dienā:
ar kuģīti no centra uz Mežaparku, tur karuseļi un autodroms, bērnu dzelzceļš, šitais autovilciens, Zoo un vēl saldējums kādā kafejnīcā | | Offline | | |
| restar79 | | 26. Feb 2024, 13:01 |
#8519
|
|  Kopš: 24. Jan 2010
Ziņojumi: 2831
Braucu ar: Var mūžīgi skatīties kā tek ūdens, kā deg uguns un kā ukraiņi iznīcina rašistu okupantus
|
26 Feb 2024, 12:25:05 @Mizx rakstīja:
26 Feb 2024, 12:18:26 @CP17 rakstīja:
26 Feb 2024, 11:39:48 @Mizx rakstīja:
Gan jau tagad arī kaut kur kādreiz varētu gadīties izbraukt, jo tas ir restaurēts.
Vienu vagonu, jau nofenderējuši
P.s.Jā, es arī ar šito sīks būdams izkratījos
Vai pat divus vagonus — vecā bildē rāda 3 vagonu sastāvu.
90to sākumā sencis nopirka Latviju, tiem laikiem bija vnk wooow, tonētie logi, lielā lŭka, salons pilnībā iztapsēts,pārśŭts ar samtīgu audumu, salona atdalośā storka,aizmugurē sēdvietas pret sēdvietām ar izlaižamu gsldiñu pa vidu,spieķoti metāla kalpaki utt.
Pirms tam bija lieliem prieksniekiem .
BET, tas auto knapi pats sevi varēja pavilkt, plīsa dahuja,bundźa bija kā buhankai śkība greiza, braktprieks tuvu nullei pat tajos gados | | Offline | | |
| Indo | | 26. Feb 2024, 13:30 |
#8520
|
| Kopš: 18. May 2002
No: Rīga
Ziņojumi: 4960
Braucu ar: Husky FC450 '15, CBF1000 '08, KTM Ark Minarelli 2T un lodāmuru pa plati
|
26 Feb 2024, 10:25:32 @Indo rakstīja:
Same. Ar "buhanku" arī paspēju. Pa Mežaparka kalniņiem bija super fun's!
| | Offline | | |
|
Moderatori: 968-jk, AV, BlackMagicWoman, Exclusivity, GirtzB, Lafter, MarC, PERFS, PG, RVR, SteelRat, VLD, linda, mrc, noisex, smudo, xjs_4
|
