Kādreiz dzīvoja viens vīrs, kurš bija strādājis visu savu dzīvi un ietaupījis naudu cik vien varējis. Viņš bija īsts skopulis, ja runa gāja par viņa naudu . Viņs to mīlēja vairāk par visu, un pirms savas nāves viņš teica savai sievai: „Klausies mani tagad, kad es nomišu, es vēlos, ;ai Tu pa;nemtu visu manis sūri krāto naudiņu un ievietotu to manā zarkā kopā ar mani. Es gribu to pa;nemt sev līdzi aizsaulē”
Un sieva viņam to apsolīja, ka tā izdarīšot pēc viņa nāves.
Un kādu dienu viņš aizgāja no šīs pasaules. Bēru ceremonjas laikā sieva sēdēja blakām vīra zārkam ar viņas tuvāko draugu. Kad jau ceremonija bija galā, pirms bija gatavi aizvērt zārku, viņa iesaucās : ”Pagaidiet! Lūdzu pagaidiet!”
Viņai līdzi bija apavu kaste, ko viņa ņēma un ielika zārkā blakus vīram. Pēc tam zārku aizvēra un bija gatavi izvadīšanai. Draugs ierunājās: ”es ceru, ka Tu nebiji tik traka , lai ievietotu tur visu naudu!”
„Jā”, atbildēja sieva, „es to apsolīju, esmu kristiete, es nevaru melot. Es apsolīju, ka es ielikšu visa viņa naudu viņa zārkā”
„Tu gribi teikt, ka ieliki tur visu līdz pēdējam cantam?”
„Jā, bet protams. Es savācu visu naudu, ieliku to savā kontā un izrakstīju viņam čeku”
Offline
