Par fofu sauktais tarēns, kas atrodams oranžajās padomju laika aptieciņās, bija paredzēts cietušo ārstēšanai fosfororganisko masu iznīcināšanas ieroču pielietošanas gadījumā, kā arī pie saindēšanās ar fosfororganiskajām vielām, pamatā masu iznīcināšanas ieročiem, kā arī dažu ķīmisko rūpnīcu avārijas gadījumā. Vēl oranžās aptieciņas ar tarēnu glabājās dažās lielākajās laboratorijās, ne tikai to patvertnēs. Kāpēc? Hz.
Par šo medikamentu un tā halucinogēno efektu klīst dažādas baumas un vairāk vai mazāk ticami nostāsti, piemēram, ka to ir ļoti grūti pārdozēt, ka tas ir nekaitīgāks par LSD, utt. Gadās dzirdēt pat pavisam interesantus viedokļus. Kāds Rīgas digers reiz pilnīgi nopietni stāstīja, ka fofa cilvēku padarot vienaldzīgu, robotam līdzīgu, un fofu lietojušais cilvēks ir gatavs uz visu un klausa praktiski jebkādām pavēlēm, un ka šā iemesla dēļ fofa dota Černobiļas likvidatoriem. Taisnību sakot, šī vispār bija pirmā reize, kad dzirdēju par tādu fofu, tādēļ sākumā to uzņēmu diezgan nopietni. Vēlāk sāku pats meklēt infu, un tad jau sāku apbrīnot cilvēku iztēli...
Ar ko tad fofa ir tik īpaša? Ar to, ka tā ir viegli pieejama un nemaksā neko, ja zina kur meklēt. Kādreiz katrā lielākā patvertnē bija atrodami prāvi tarēna krājumi, bet šobrīd šis „resurss” ir jau diezgan izsīcis plašās izmantošanas dēļ. Latvijas baltais zelts, he he. Šobrīd oranžās aptieciņas ar fofu vai retos gadījumos fofu un promedolu atrast ir grūti: vai nu jālien cauri ventilācijas vārstiem kā 260. patvertnē (starp citu, kādam šķitis, ka ir to vērts – pēdējā reizē, kad tur biju, visas aptieciņu kastes bija izrakņātas un visa fofa no patvertnes pazudusi), vai jānodarbojas ar patiešām bīstamu alpīnismu, lai iekļūtu Pamestā bioloģijas laboratoriju blokā, kas apkarināts ar nakts redzamības kamerām, utt.
Viena tablete tarēna maksā 60 – 80 santīmus. Tas arī ir iemesls, kādēļ fofa ir viens no rarkomānu – amatieru (lasīt – iesācēju) jājamzirdziņiem. Efekti; jautrība, paātrināta elpošana un sirdsdarbība, alkohola delīrijam līdzīgas halucinācijas. Parasti lietotas tiek 2 – 3 tabletes vienā reizē (ar vienu tableti noķert „gļuku” nevar), bet divas tabletes jau ir daudzums, par kuru var sanākt problēmas ar krimināllikumu. Un četras tabletes ir daudzums, pie kura sākas problēmas ar veselību un maksāšana par slimnīcu, bet sešas tabletes reizēm rada problēmas ar reanimāciju un ģimenes strīdus ap zārka izvēli, ja jaunizceptais narkomāns nav padevies miesās ražens vai jau paspējis nosmēķēt/ nodzert savu veselību.
Ok, ar teoriju mēs nu būtu iepazinušies, bet kā ar praksi? Jā, stāsti par fofas iedarbību aicināt aicina pamēģināt – nu kuram gan negribas redzēt, kā dzīvoklī tapetes no sienas rullējas nost, kurš gan nevēlas satikt skafandros tērptus krievu kosmonautus pie Brīvības pieminekļa? Un kurš gan nevēlas pie šņabja glāzes un cigaretes gudri spriest par politisku ar savu mēteli, kurš nez kāpēc atdzīvojies, un nu aizstāv savu viedokli? Šo izlasījuši, nesāciet pa pagulti meklēt fofas penāļus un aptieciņas (tie kam ir), jo medaļai ir arī sava ēnas puse (kā jau visam, ko var ēst, šņaukt, pīpēt un ielaist vēnā) – ar fofu ir līdzīgi kā ar LSD – nekad nevar droši zināt, kāda biļete ir nopirkta, un kādā ceļojumā „aizbrauksi”, jo tie mēdz būt gan labi, gan slikti. Slikta ceļojuma laikā nereti gadās sevi savainot, aizstāvoties pret svešajiem vai karojot ar tumšajiem džedajiem, kā Darts Veiders, Bils Klintons, CoolMac un tml. Efekts, turklāt, var ilgt līdz pat 10 stundām, un tas ir pietiekams laiks, lai paspētu nokļūt uz Nāves zvaigznes, Černobiļā, vai vienkārši uzsist klačiņu ar Svēto Pēteri par Ciklodola ceļojumu aģentūru.
tāpēc iesaku netērēt lieki laiku!
Offline
pagaidam labakais kas redzets
Vismaz neesmu dzirdējis, ka kāds būtu ķelli nolicis, bet ar ātrajiem airauts gan 