Pārmantojamības tiesības - Mini Cooper S John Cooper Works

Ja Mini Cooper S būtu aprīkots ar adrenalīna līmeņa rādītāju priekšējā pasažiera asinīs, tas šodien atdurtos pret maksimālo atzīmi un nespētu parādīt īsto līmeni. Tādēļ, ka mans pasažieris sēž kreisajā pusē, un divas pēdas no viņa ar ātrumu 80 jūdžu stundā nesās garām akmeņu nožogojumi. Mēs esam Anglijā, un es knapi jūtu mūsu automašīnas kreisos gabarītus! Manā rīcībā – neparasts Cooper S: John Cooper Works emblēmas nozīmē, ka 1140 kg smagos ratiņos ir iejūgti 200 tīrasiņu kumeļu no Džona Kūpera staļļiem.

Un, kaut gan mans “adrenalīnametrs” arī, visticamāk, salūzis, ne uztraukuma, ne baiļu es neizjutu: viņi lido kaut kur nopakaļus, atrodoties aiz aizmugurējā spoilera retinātajā gaisa plūsmā. Esmu pārāk koncentrējies.

Skanot enerģiskam muzikālam “miksējumam”, kuru sarakstījusi speciāli šai prezentācijai Džona Kūpera mazmeita, aiz Mini logiem vieni slaveni britu nosaukumi zibensātri nomaina citus. Re, kur Gudvuda, re, kur Čičesteras treks, bet, re, kur pagrieziens uz Vesthempnetu – tur ir izvietota Rolls-Royce rūpnīca…

Pastāvīgas policistu kontroles iebaidītie angļu autovadītāji neapmierināti mirkšķina ar gaismām un bailīgi piespiežas ceļmalai. Pirmā apstāšanās – un pirmais zvans no policijas: starp norādītajiem numuriem ir arī manējais – kaut kas tomēr par mani ziņoja.

Jā, pagājuši tie laiki, kad šie ceļi panesa ikdienas sacīkšu orģijas. Četrdesmito gadu beigās – piecdesmito sākumā katrs no tiem kļuva par lieciniekiem bezkompromisu cīņai un avārijām: tūkstoši entuziastu mērījās spēkiem uz koplietošanas ceļiem.

Tajā laikā Anglijas dienvidos pašas populārākās bija pāru sacīkstes ceturtdaļjūdzē. Bet no pārveidoto sērijveida automašīnu kopējās masas īpaši izcēlās neparasts Cooper 500, kuru uzbūvēja kaut kāds Džons Kūpers uz Fiat Topolino bāzes. Pamaz, ka vienas dīvainas mašīnas būvei aizgāja veseli divi Fiat (bija nepieciešamas divas priekšējās piekares), tad vēl arī 500 kubikcentimetru JAP motociklu dzinējs atradās negaidītā vietā – aiz vadītāja muguras. Visbiežāk Kūpers sacenstās ar labi pazīstamu paziņu Aleksu Issigonisu – pusgrieķis, pusvācietis, kurš bija atbraucis no Turcijas. Viņš kā līdzīgs cīnījās ar savu atviegloto Austin Special automobīli pret Kūpera „ķēmu”.

Issiginis tad vēl nebija slavenība: līdz pirmā Mini dzimšanai atlika vēl desmit gadu. Bet sarunas par Kūpera neparasto automašīnu brīnišķīgajām vadības īpašibām jau nelika mierā Britānijas sacīkšu pasauli. No vienas puses, vidusmotora komponējuma Cooper 500 izcēlās ar sabalancētu uzvedību, no otras – bija pietiekoši pieejams. Tas nozīmēja panākumus. Automobīlis tirgojās uz urrā, un drīzumā Džons un viņa tēvs izveidoja savu firmu – Cooper Car Company. Interesanti, ka vienu no pirmajiem Cooper 500 iegādājās slavenais sacīkšu braucējs Sterlings Moss. Bet zem rēķina ar numuru trīs atrodas ne mazāk slavens vārds – Bērnijs Eklstouns...

Drīzumā Džons Kūpers sāka būvēt automašīnas priekš Formulas-2. Pirmkārt tika uzkonstruēts Cooper Bristol ar klasisko komponējumu, pie kura stūres veiksmīgi startēja neviens cits, kā Huans-Manuels Fanhio. Pēc tam parādījās divlitru vidusmotora automobīlis, ar kuru Džeks Brebhems veica pirmos mēģinājumus Formulā-1. Šī eksperimenta labākais rezultāts kļuva Brebhema sestā vieta Monako 1957. gada Grand Prix izcīņā.

Kūpers nezaudēja sakarus ar savu draugu Aleksu Issigonisu. Viņi bieži vakarus nosēdēja pabos, un kārtējās pasēdēšanas laikā Issigonis Kūperam uz salvetes uzzīmēja jauna kompakta automobiļa komponējuma skici. Trīsmetru mazulīte uz nelieliem ritenīšiem bija paredzēta četriem pasažieriem, dzinējs novietots šķērsām – ātrumkārba zem motora, vienāda garuma pusasis griež priekšējos riteņus... Salveti ar drauga skicēm Kūpers it kā nejauši paņēma sev līdz, un uz to brīdi, kad 1959. gadā gaismā parādījās automobīļi-dvīņi Morris Mini Minor un Austini Seven, viņam jau bija gatavs projekts Issigonisa mazulītes sportiskajai modifikācijai.

Pirmais Mini Cooper Mk I gaismā parādījās 1960. gadā. No standarta Issigonisa „ziepju trauka” tas atšķīrās ar 55 Zs stipru dzinēju ar līdz 997 kubikcentimtru palielinātu darba tilpumu, modificētu galvas bloku un diviem karburatoriem. Bez tam, izmainījās arī ātrumkārbā pārnesuma skaitļi, bet priekšā parādījās disku bremzes.

Lai gan, Mini Cooper parādījās ne tikai dēļ Kūpera un Issiganisa draudzības. Tos pašus „litrīgos” dzinējus British Motor Corporation – uzņēmums, kas bija Morris un Austin īpašnieks – piegādāja Kūpera Formula-3 automobīļiem. Uz viena no šiem automobīļiem, starp citu, savu meistarību asināja Džekijs Stjuarts. Dabīgi, ka British Motor Corporation nevarēja Mini automobīļu dzimtas popularizācijai autosporta pasaulē neizmantot Kūpera vārdu. Jo tieši Džons Kūpers, būtībā, padarījā Formulas-1 automašīnas tādas, kādas tās paliek līdz pat šai dienai, - ar vidusmotora komponējumu!

Jau 1958. gadā vidusmotora automobīļi Walker Cooper sāka veiksmīgi izkonkurēt „klasiķus” – BRM, Vanwall, Ferrari. Sekoja uzvaras – Sterlings Moss ar Cooper Climax bolīdu uzvar Angertīnā, otrais komandas pilots Moris Trentinjans – Monako. Nākošaja gadā Džeks Brebhems kļuva par par pasaules čempionu un kopā ar debitentu Brūsu MakLārenu izcīna priekš Kūpera Formulas-1 Konstruktoru kausu...

No fizikas skatu punkta Kūpera automašīnu uzvaras pār „klasiķiem” ir likumsakarīgas: dzinējs „centrā” samazina automobīļa inerces momentu apkārt vertikālajai asij, bet tas nozīmē, ka trajektorijas maiņai nepieciešams mazāk enerģijas, nekā „klasiskajām” automašīnām ar motoru priekšā. Un Džona Kūpera jauninājumu momentāni uzķēra pārējie. Jau 1962. gadā visi automobīļi Formulas-1 pasaules čempionāta starta sarakstā bija ar motoru bāzē! No vienas puses, tā bija Džona Kūpera ideoloģijas uzvara. Bet no otras puses, priekš viņa sākās grūti laiki: konkurēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tādu kompāniju augstajām tehnoloģijām, kā Lola, Lotus vai BRM, kļuva neiespējami. Kūpers bija mēģinājis panākt konkurētspējīgu Ford motoru piegādi, bet nesanāca. Un viņam nācās pamest Formulu-1.

Nav ļaunuma bez labuma: turpinot uzlabot Mini dzinēju, Kūpers tā aizrāva BMC vadību ar ideju par mazulītes sportisko pielietošanu, ka drīzumā tika izveidota rallija komanda Official Team of Rallies. 1964. gadā Monte-Karlo rallijā Pedijs Hopkins un Henrijs Liddons veiksmīgi „atjaunināja” Morris Mini Cooper S modeli ar 1071 kubikcentimetri darba tilpuma 70 Zs stipru dzinēju, uzreiz ieņemot pirmo vietu. Pēc gada Kūperam jau bija gatavs 1125 kubikcentimtru darba tilpuma 78 Zs stiprs motors, kas atkal atnesa uzvaru Monte-Karlo rallijā – šoreiz Timo Mjakinenam.

Tālāk – vairāk. 1966. gadā „lidojošie somi” Mjakinens un Aaļtonens kopā ar īru Hopkirku ieņem pirmās trīs vietas ar saviem Kūperiem. Tiesa, viņus tūlīt pat draudzīgi diskvalificēja franču tiesneši par nehomologētiem miglas lukturiem, un uzvara tiek Citroenam. Toties Aaļtonena tieši pēc gada pierādīja, kuram tad patiesībā bija taisnība.

Tagad es nesos pa Rietumu Saseksu ar tiešo to rallija automobīļu pēcteci Cooper S. Jo tūninga komplekti zem John Cooper Works zīmes, kuri tiek piedāvāti Mini Cooper un Mini Cooper S automašīnu īpašniekiem, ir izstrādāti tieši John Cooper Garages Ltd. – ģimenes uzņēmumā, kuru vada Maiks Kūpers, Džona Kūpera dēls.

Šis apburošais džentlmenis ir spēka pilns un dzirkstī no laimes. Un ir par ko! Ne kuram katram izdodas pārvērst pieticīgu mazlitrāžas automašīnu tūninga ģimenes biznesu ar personālu piecpadsmit cilvēku par lielas internacionālas korporācijas „galma” tūninga ateljē. Tur ir maz būt par zinošu inženieri: vajag vēl mārketinga un šovmena talantu. Maikā tā visa ir pietiekoši (runā, ka viņš viss ir tēvā), un tādēļ fakts, ka kompānija John Cooper Garages saņēma oficiālā Mini markas „tūningotāja” statusu, izskatās likumsakarīgs. Vēl jo vairāk, tikai ar Mini automobilīšu tūningošanu šeit nodarbojas bez maz jau 20 gadus.

Tagad, pēc divu gadu resursu izmēģinājumiem BMW poligonos un starptautiskās sertifikācijas nogurdinošajām procedūrām, Maika izstrādātie tūninga-kiti Mini Cooper un Mini Cooper S modeļiem tika ievietoti BMW oficiālo rezerves daļu sarakstā. Bet tas nozīmē, ka viņus var ne tikai pasūtīt jaunai automašīnai, bet arī uzstādīt atsevišķi pie jebkura Mini dīlera, un viņu uzstādīšana nekādā veidā neiespaidos rūpnīcas garantiju. Vienkārši sapnis priekš jebkura tūninga cienītāja!

Mini Cooper S uzstādīšanai paredzētais komplekts sastāv no oriģinālas motora cilindru bloka galvas, izplūdes sistēmas ar zemu pretestību un jaunu kompresoru. Augstākiem apgriezieniem, ar palielinātu līdz vienai atmosfērai pūtes spiedienu, tas tiek taisīts tajā pašā amerikāņu firmā Eaton, kur taisa arī Mini Cooper S standarta kompresorus. Dabīgi, komplekta uzstādīšanas laikā pilnībā tiek „pārlādēts” vadības dators. Tāda pārtaisīšana nozīmē jaudas palielinājumu par 37 Zs un griezes momenta – par 30 Nm. Sanāk iespaidīgie 200 Zs un 240 Nm.

226 km/h maksimālo ātrumu es tā arī nesasniedzu, bet kas ir 6,9 sekundes „no nulles līdz simtiņam” un, pats galvenais, 5,6 sekundes ar ceturto ātrumu pie paātrinājuma no 80 uz 120 km/h, pārbaudīju. Un tas atstāja iespaidu. Bet jāpasaka, ka manas subjektīvās izjūtas nedaudz nesakrita ar ārējā ātruma raksturojuma grafikiem. Un šie grafiki un preses relīzes sola dzinēja vilkmes spēju uzlabojumu vidējo apgriezienu zonā, bet tur spilgti izteiktu atšķirību no „standarta” Mini Cooper S automobīļa, kas pavisam nesen nedēļās garumā bija manā rīcībā, es neuzķēru. Tas pats spirgtais grūdiens, bet bez jebkāda jauna apstulbinoša viegluma. Es pat jutos apmānīts: bet kur tad apsolītais „papildinājums”? Bet atlika aizdzīt tahometra bultiņu aiz 4500 argr./min. atzīmes, un te nu visi jautājumi atkrita: „minīts” kļuva bezprātīgs! Pēc 5500 apgr./min. divi simti zirgu zaudē galvas un sāk vienkārši „nest” – bailīgi pat kļūst! Bet kā skan nostādītā izplūde! It sevišķi no ārpuses...

Priekš „atmosfēriskās” Mini Cooper versijas Džona Kūpera garāžas piedāvā komplektu, kas sastāv no jaunas „galvas”, izplūdes sistēmas, speciāla gaisa filtra un jaunas elektroniskās vadības bloka programmas. Rezultāts – 126 Zs un 155 Nm, tas ir 11 Zs un par 6 Nm vairāk, kā standarta dzinējam. Pie tam, Maiks Kūpers atzinās, ka no tāda brazīliešu motora atmosfēriskā varianta bija iespēja nocelt arī vairāk, bet tālākā dzinēja raksturlielumu uzlabošana ir ierobežota ar Peugeot piecpakāpju ātrumkārbas iespējām: 155 Nm – tā ir galējā robeža, kuru tā ir spējīga „sagremot” bez sekām.

Mini Cooper ar John Cooper Works komplektu ir spējīgs ieskrieties līdz 204 km/h, bet uzrāvienā līdz 100 km/h viņš patērē nedaudz mazāk par 9 sekundēm. Žēl, ka šis automobīlis nokļuva pie manis jau pēc vētrainā, 200 Zs stiprā brāļa, tā ka nesliktā, vispārībā, dinamika neatstāja košus iespaidus. Patiesībā Mini Cooper JSW 126 Zs stiprās versijas test-draivs nebija iekļauts prezentācijas programmā, bet es izlūdzos Maikam vienu no tādām automašīnām, lai pamēģinātu John Cooper Motosport Road Kit modificēto piekari darbībā. Piekares komplekts vairs neietilpst BMW brendā John Coopers Works, un tādēļ speciāli izstrādāto Bilstein amortizatoru un jauno atsperu priekšrocības baudīs pārsvarā Apvienotās Karalistes iedzīvotāji. Bet žēl, goda vārds!

„Minīts” ar modificēto piekari – rets tā piemērs, kā labākais kļūst vēl labāks. Tas nekļuva cietāks, klīrens samazinājās tikai par 5-6 mm, pat sasvere palika gandrīz iepriekšējā līmenī, bet automobīlis kļuva savāktāks, un stūres vadība izdarījās absolūti „caurspīdīga”. Priekš manis tāda atdeves tīrība vienkārši neizprotama. Bez tā John Cooper Motosport piedāvā vēl arī komplektus ar regulējamiem sporta amortizatoriem!

Vispār, Maikam Kūperam ir plaša sporta programma. Pagājušajā gadā viņš organizēja monosēriju John Cooper Challenge. Mārketinga gājiens izrādījās veiksmīgs: astoņos etapos ar speciāli sagatavotiem Mini Cooper Challenge automobīļiem dalību ņēma 25 sportisti vecumā no 16 līdz 63 gadiem. Mašīnas cenā (apmēram 25 tūkstoši mārciņu) ietilpst ne tikai tās konstruktīvās pārbūves, bet arī dalības maksa un tehniskās apkopes apmaksa sezonas garumā. Visi pārējie izdevumi ietver tikai riepu, bremžu kluču iegādāšanos un transporta apmaksu. Pagājušā gadā dalībniekiem tā iepatikās pasākums, ka šogad iekļūt dalībnieku sarakstā bija neiespējami. Tagad, lai dotu Kausam izaugsmes iespējas, Maiks izlēma organizēt "vecāko" sēriju Mini Cooper S automobīļiem.

Starp citu, interesanti cipari: visā pagājušajā Džona Kūpera kausa sezonā notika tikai sešas tehniskas ķibeles - tika samainītas divas ātrumkārbas, viens sajūgs un divas pusasis. "Šogad sāksim uzstādīt pastiprinātas pusasis - ceru, ka problēmu vairs nebūs", - smaida Maiks. Sestā ķibele bija viena dalībnieka "jumts"...

Mini sacīkstes ieguva tādu pazīstamību, ka tagad Kūpera garāžas ir aizņemtas ar auto būvēšanu pēc ārzemju pasūtījumiem. Maiks gandarīts māj galvu: "Mēs tagad būvējam automašīnas Bahreinas monosērijai. Un zināt ar mani sazinājās ieinteresēti cilvēki pat no Krievijas!" Ai, Maik, kur tad viņi sacensties gatavojas? (Maskavā nav nevienas autošosejas trases - tulk. piez.)

Nobeigumā es izlūdzos Kūperam vēl vienu ekskluzīvu automobīli - klasisko Rover Mini Cooper S Works. Nevar taču, patiesībā, pabūt "mini-kultūras" centrā un neizbraukt ar slaveno "ziepju trauku". Un, neskatoties uz to, ka šis klasiskais Mini bija ar 90 Zs stipru dzinēju, bet salonu rotāja tukla trīsspieķu stūre ar drošības gaisa spilvenu un ādas krēsli ar pagalvjiem, būtībā, tas bija tas pats automobīlīts, kuru Issigonis pie alus krūzītes uzskicēja uz salvetes.

Ielienot iekšā, es ātri atcerējos, kā bērnībā vizinājos ar pedāļu Moskviču ar stūri starp ceļiem. Leģenda par to, ka Mini - automobīlis visiem, izplēnējusi: domāju, Oļegs Rastegājevs ar viņa 190 cm vispār šeit neielīstu! Bet ja nepievērš uzmanību šaurumam, stūres pastiprinātāja iztrūkumam un bezjēdzīgai četrpakāpju ātrumkārbas svirai, tad var atzīt, ka vecais Mini brauc lielākā daudzuma mūsdienīgo automobīļu līmenī. Un, atšķīrībā no daudziem no tiem, brauc dedzīgi! Krata nemērā, toties reakcijas uz stūres darbībām precīzas un ātras. Un ļoti-ļoti efektīvas bremzes.

Tiesa, pie "oriģinālā" Mini stūres es sapratu, cik smieklīgs bija mans sapnis atrast tādu automobīlīti braukšanai Maskavā. Esmu par lielu, lai būtu vardulēns kastītē.

Un vēl pēc iepazīšanās ar ciltstēvu kļuva redzams, ka "beemve" mazulīts - miesa no miesas īsts Mini: viņi ir tuvi ne tikai dizainā, bet arī braukšanas šķirnē. Un man ir patīkami, ka vārdu salikums "Mini Cooper" pārstāja būt vienkārši par preču zīmi, kas pie BMW pārgājusi no Rover firmas. Tagad tas atkal ir vārds. Jaunais Mini ir ieguvis pilnas pārmantojamības tiesības.

Darbs Džona Kūpera garāžās rit pilnā sparā. Līdz gada beigām Mini Cooper un Mini Cooper S automobīļiem tiks izlaisti 3000 komplektu . Pie tām astronomiskajām cenām, kuras ir uzstādījis šo automobīļu Krievijas vienīgais dīleris, summa 5000 eiro par rūpnīcas uzstādītu Mini Cooper S John Cooper Works tūninga-kitu vairs nešokē.

Mini Cooper JCW jaudas un griezes momenta līknes
Mini Cooper S JCW jaudas un griezes momenta līknes

Mihails Petrovskis
Auto Review, No 7, 2003
Tulkoja: gt99