Sapņojot par BMW

Ir pienācis laiks sakārtot visas (vai praktiski visas) domas par BMW. Cik garš ir šis ceļš līdz manam BMW. Es joprojām sapņoju par pāri “es un mans BMW”. Tas ir vienīgais, ko es sev šobrīd varu atļauties. No kurienes ir šī mīlestība pret BMW? Tajās “acīs”. Es atceros to gadu, kad es pirmo reizi tiku apburts ar šīs markas automašīnām.

Tas bija aptuveni 1993. gads, togad es pilnīgi noteikti saslimu ar BMW. Pat līdz tam vēl nekad nebraucis ar BMW, es iemīlēju BMW. Tie bija vecie trīssimtie E21. Toreiz tie bija daudz prestižāki, kaut arī bija aptuveni desmit gadus veci. Bet tas bija īpašs laiks: vēl pilnīgi jauna valsts – neatkarīgā Latvja, es pārgāju RTU 2. kursā.

Tātad E21. Es “iekritu” dizaina dēļ, uz viņas četrām “acīm”, plūstošām virsbūves līnijām, nāsīm radiatora režģī. Tas viss bija kā firmas zīme. Tā bija tradīcija. Praktiski visiem BMW bija šāda atribūtika no pašas šīs markas pirmsākumiem. Tas mani savaldzināja. To visu es uzzināju tikai vēlāk, kad nelabojami saslimu ar BMW, savācot toreiz skopo informāciju no kaut kādiem veciem vēl padomju laika žurnāliem. Internets un speciālā literatūra parādījās daudz vēlāk.

Nekad pa to laiku vēl nebiju tik sīki sācis studēt attiecības pārim “es un mans trīssimtais” kā tagad. Bet tuvāk vēl nav sanācis.

Un tātad,- 1993. gads. Mans tēvs aizbrauca uz Vāciju, tolaik tāda veida bizness, tā teikt, bija vēl tikai zīdaiņa autiņos - “automašīnu dzīšana”. Savulaik to darīja gandrīz katrs, es tajā skaitā, nauda nāca neslikti. Tad viņš vēl nezināja, ko pirkt. Pēc padomju žiguļiem un moskvičiem – milzīgs daudzums dažādu marku. Acīmredzot, es viņam piedūdoju visas ausis par savu mīlestību un kaisli pēc BMW, kaut arī es nestāstīju un pat neieteicu, ko tieši pirkt Vācijā. Kad viņš atvēra biezu vācu avīzi ar automašīnu sludinājumiem Vācijā – pats par sevi saprotams, viņš nezināja, pie kā pieķerties. Ne par vienu marku neviens neko īsti jēdzīgu Latvijā nezināja un ieteikt kaut ko sakarīgu arī nespēja. Un ko jūs domājat? Ko ar cilvēkiem dara reklāma? :-) Viņš atvēra un sāka lasīt BMW rubriku. Toreiz bija atsevišķa rubrika “Mašīnas līdz 1000 DM”, starp tām varēja atrast arī konfektes. Arī tagad ir šī rubrika, bet tā epopeja sen ir aizgājusi, tagad tur ir tikai hlami. Pārlaižot acis šai rubrikai, mans tēvs uzreiz pamanīja BMW par 1000 DM. Uz turieni viņš aizbrauca ar vienu paziņu. Tā bija pirmā un pēdējā automašīna, kuru viņš toreiz tur skatījās. Izvēle uzreiz palieka pie tās.

...Krēsloja, bija jau diezgan tumšs, kad viņi piegāja pie mašīnas saimnieka mājas. Tā stāvēja zem ielas laternas un tika apgaismota ar tās spuldzi. Vaibsti un virsbūves veidols – sastindzis plēsoņas ķermenis, kas gatavojas lēcienam – lika sirdij pukstēt straujāk... Nokaulēja līdz 900 DM. Latvija. 1993. gads. Septembris. Tas bija BMW E21, 1981. gada izlaidums. Divdurvju, tātad kupeja. Stāvoklis – konfekte. Skaista gan no iekšpuses, gan ārpuses. Automašīna apbūra, gribējās visu laiku būt viņai blakus, neatiet no viņas ne mirkli. Viņa izrādījās 2-litrīga. Ar 6 cilindriem pie tāda svara! Īsts Street Fighter!

Mašīna ārēji izskatījās tieši tā, kā es gribēju redzēt savu BMW. Viņas izturētais skaistums un izsmalcinātība. Es runāju par tūningu. Šeit nebija nekā lieka, nekādu spoileru un tamlīdzīgu karekļu. Īsāk sakot, tajos laikus tas arī nebija modē. Bembītis bija uz platiem lietajiem diskiem. Sporta stūre. Gluži tāpat, kad bokseris dodas ringā,- nekā lieka. Tikai jūtams tajā kāds bīstams spēks. Salīdzināt es varēju tikai ar Moskviču, kurš toreiz piederēja mūsu ģimenei. Protams, tur nebija ko salīdzināt! Es neatceros savas sajūtas braucot. Vienam braukt man ne īpaši uzticēja. Tiesības man bija tikai gadu, pieredze līdz ar to arī nebija nekāda lielā. Atceros tikai to, ka kaut kas lika braukt ar BMW agresīvi. Tā bija pirmā īstā automašīna, kurā es jebkad biju atradies. Elektriski regulējami spoguļi, krāsa - Kosmoblau mettalic (gaiši zila metālika), viņa bija kā briljants uz riteņiem, kuru es mīlēju regulāri pulēt, mazgāt un izsūkt ar putekļsūcēju salonu. Bija tikai viens trūkums. Straujā stop-start kaut kas klauvēja piekares aizmugurējā daļā.

Jau tad, iekš E21, es sajutu, ka šī automašīna ir radīta tieši priekš manis. Un konsole, pagriezta pret vadītāju, viss bija smalki pārdomāts. Mašīna pie mums palika mazāk par mēnesi, pēc tam to pārdeva kaut kādam automehāniķim servisā. Par $1’800 – vidēja cena priekš tāda BMW tajos gados. Šīs cenas ilgi vēl turējās tādā līmenī par šo modeli.

Jau tad es sev nez kāpēc iekalu galvā, ka BMW ir kaut kas īpašs. Tā ir automašīna, bet pārējie ir tikai pārvietošanās līdzekļi. Sapņojot par BMW, es nekad nevarēju pat pieļaut, ka tas varētu būt pārvietošanās līdzeklis. Ir bijušas man arī citas markas, bet BMW man vienmēr ir palicis kā sapnis. Jau tad es mēģināju iztēloties, kā izskatīsies mans trīssimtais.

Lai cik tas dīvaini neizklausītos, pārejas, proti, daudz jaunāks modelis E30 manu sirdi neaizkustināja nemaz. Priekš manis E30 bija pārāk prasts, ar kantainiem stūriem, ar nekādu piesitienu. Es pat vienreiz iedomājos, ja pārnestu E21 aizmugurējo daļu ar lukturiem uz E30, tad būtu vismaz uz ko skatīties. Bet tad par manu sapņu objektu kļuva toreiz vēl pilnīgi jaunais E36. Tas bija īsts BMW.

Kupeja bija pati dizaina pilnība. Pareizāk sakot, tieši kupeja, nevis četrdurvju sedans, man tieši patika. Es pat atceros, kā Vecrīgā es pagāju garām vienai stāvošai spilgti dzeltenas krāsas E36 kupejai, mani apbūra ar to, ka viņa ir ļoti līdzīga plēsonīgam zvēram, kas sagatavojusies lēcienam. No viņas silueta es pilnīgi jūku prātā, īsa priekšējā pārkare, garais motora pārsegs, bagāžnieka augšējā daļa astes formā. Viņa bija radīta ātrumam, tas bija skaidri sajūtams. Kāpēc nevarēja vienkārši nopelnīt naudu, lai tādu nopirktu...

Bija momenti, kad varēju atļauties pavecu BMW. Bet tie būtu tikai kā sarūgtinājumi. Es sapņoju tikai par īstu BMW, bet tie kļuva arvien nepieejamāki.

Mašīnas man nekad nav bijušas tā - bez vajadzības. Piemēram, priekš darba. Bet tad, kad jau man lētāk sanāca pārvietoties ar sabiedrisko transportu, un arī galva nesāp, kur to pa nakti nolikt – es vienkārši pārdevu automašīnu. Tāpēc, ka man tā kļuva vienkārši par dārgu rotaļlietu. Bet es mīlēju braukt pie stūres, tā,- vienkārši vizināties.

1997. gadā pirmo reizi pabijis Vācijā, es vienkārši iemīlējos autobāņos. Man tie bija kā bezgalīgi lidmašīnas pacelšanās laukumi. Tam vācietim, viņu sauca Bernds, pie kura es strādāju kā vergs (protams, par naudu), bija E30 – 320. Man nācās ar to diezgan daudz braukt, tiesa,- kopā ar Berndu. Atslābināties es nespēju, braukšana pa ideālajiem Vācijas ceļiem, ar viņu intensīvo satiksmi un lielajiem ātrumiem. Es neatceros nekādas īpašas sajūtas no tā BMW. Mašīna kā mašīna. Tas bija 4-durvju darba zirgs viņu ģimenē. Pēc tam ik pa reizei esmu saskāries ar BMW, bet katru reizi, kad tie pabrauc garām, es nespēju atraut acis.

Nesen man radās iespēja braukt komandējumā uz Vāciju. Pēdējo reizi, nopelnot un aizņemoties naudu, es biju sagatavojies pirkumam. Reāli man pietika otrajam pārejas modelim E30. Tai mašīnai, kas 1987. gadā tika pakļauta stila pārveidošanai. Tagad viņa kļuva par manu favorītu. Visi apstākļi spieda uz to, lai nopirktu mašīnu. Tad pazīstamiem parādās jauna, tad pašam sagribas braukt pie stūres. Bet es mīlu braukt. Viss veda pie tā, ka es arvien stiprāk gribēju savu automašīnu, un tam bija jābūt tikai BMW!!!

Bet, izrakājot Internetu līdz pašām tā dzīlēm ar sludinājumiem un reāli n-tajiem trīssimtajiem, es tā arī viņu nenopirku. Vienkārši to, kuru es savos sapņos zīmēju, tā arī neatradu. Lieta ir tur, ka izvēle nebija liela. Visi saldie varianti, kas atrodami Internetā, bija pietiekoši lielā attālumā no mums. Es strādāju Magdeburgā, tā ir bijusī VFR, acīmredzot, tauta tur dzīvo trūcīgāk un tādas automašīnas sev nevar atļauties. Daudzi BMW no sludinājumiem atrodas dienvidos, 600 km attālumā no manis. Ir bijuši varianti arī tuvāk – 200-300 km. Jūs teiksiet: “Priekš Vācijas 600 km nav attālums!” Turp un atpakaļ būs 600 km, bet lieli attālumi ar dienesta automašīnu nav pieņemami manai priekšniecībai. Bet braukt ar vilcienu ir pa tālu, lai apskatītu kaķi maisā, es to nevarēju atļauties, taupot naudu iepirkumam.

Nedaudz atguvies, es cerēju to atrast Latvijā, bet apskatot desmitiem variantu, tā arī neesmu saticis savu 320-to...

Turpinājums sekos...

Rakstu iesūtīja Ruslans Ivanovs.
Fotogrāfijas piemeklēja BMWpower.lv redakcija.
No krievu valodas tulkoja Bimmer