07 May 2012, 13:57:55 AVI rakstīja:
Fakts, ka ticīgs cilvēks ir laimīgās par neticīgu praktiski ar neko neatšķiras no fakta, ka piedzēries cilvēks ir laimīgāks par cilvēku kurš ir skaidrā. "D.B.Shou"
Šeit svarīgs ir konteksts, bet kā filozofiska vārsma ir ok.
no reliģijas radītā reibuma vismaz nav slikti pectam, ir tikai labsajūta
šeit laikam īsti nevaru piekrist, jo reliģiju izpratne un tās ir dažādas un sekas var būt daudz dramatiskākas vai nāvīgākas nekā no alkohola u.t.t.
es to no savas pieredzes vadījos, protams, mēdz būt citiem savādāk
07 May 2012, 13:57:55 AVI rakstīja:
Fakts, ka ticīgs cilvēks ir laimīgās par neticīgu praktiski ar neko neatšķiras no fakta, ka piedzēries cilvēks ir laimīgāks par cilvēku kurš ir skaidrā. "D.B.Shou"
Šeit svarīgs ir konteksts, bet kā filozofiska vārsma ir ok.
no reliģijas radītā reibuma vismaz nav slikti pectam, ir tikai labsajūta
šeit laikam īsti nevaru piekrist, jo reliģiju izpratne un tās ir dažādas un sekas var būt daudz dramatiskākas vai nāvīgākas nekā no alkohola u.t.t.
es to no savas pieredzes vadījos, protams, mēdz būt citiem savādāk
Vilhelms Bušs "365 dienas Viņš".
8. maijā
Šo Jēzu Dievs uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.
Apd 2:32.
Ja ar kādu cilvēku uzsākam sarunu par kristietību, tad vispirms dzirdam sūdzības par mācītājiem vai kristiešiem. "Tie, kas vienmēr skraida pa baznīcām, ir vissliktākie."
Pie tam dažam labam varbūt klājas tāpat kā tirgotājam Jānim Dītricham, kas pagājušā gadu simtā, dzīvodams Vupertālē, daudz strādāja Debesu Valstības labā. Sabiedrībā viņš bija priecīgs un runīgs. Bet, kad runa vērsās uz līdzcilvēku kļūdām, viņš apklusa. Kad tam kādreiz jautāja, kāpēc viņš klusējot, nāca atbilde: "Man iet tāpat kā bankrotējošam tirgonim. Tāds nabaga vīrs var gan piedalīties citu sarunās, taču tikai ne par bankrotu. kļūdas, kuras jūs atrodat pie citiem ļaudīm, visas es esmu atradis arī pats sevī. Un tāpēc men jāklusē."
Kristiešu grēki patiešām ir ļoti nospiedoši. Tādēļ ievērības cienīgi ir tas, ka Bībele savā apbrīnojamā patiesīgumā ziņo pat par Jēzus mācekļu klupieniem un kritieniem. Viņu uzvešanās Jēzus ciešanu laikā bija nosodāma.
Droši vien par to domāja Pēteris, kad Viņš lielas sapulces priekšā slavināja Jēzus augšāmcelšanos. Ar to viņš pauda: Baznīca nepastāv no apustuļu, sludinātāju, bīskapu un liecinieku godības. Un tā arī neiet bojā kristiešu bēdīgās stājas un grēku dēļ. Viņai ir brīnišķas Godības pilns Kungs. Un tādēļ, ka Viņš dzīvo, dzīvo arī Jēzus Kristus draudze.
+ + +
Kungs! Dodi mums, ka nelūkojamies un necerējam uz cilvēkiem, bet vienīgu uz Tevi!
Amen.
Taisnība. Ej un pasaki kādam uz nāves gultas gulošam, ka Dieva nav, ka viņam kā šajā dzīvē, tā arī pat pēc nāves nav paredzēta laime, ka augšā nav neviena, kam viņš rūp, jo tur ir gandrīz tikai auksts, vienaldzīgs tukšums, un ka viņa ciešanas ir nevis pārbaudījums, kam sekos balva, bet sekas nepielūdzamai cēlonības ķēdītei, kura iesākās reizē ar laiktelpu un turpināsies līdz pat tās beigām. Reliģija bieži dod cerību, mierinājumu, bet es neuzskatu, ka mānīt sevi ir labāk nekā skatīties acīs patiesībai, pat ja nekam nav nozīmes, labāk tomēr būt godīgam, pieņemt nelaimi un pacelties pār to.
08 May 2012, 10:17:31 HuunsLV rakstīja:
Hmm, piemēram to, par ko nupat runājām, proti, bailes no "tumsas un nezināmā." Tu nekad tā neesi darījis? Joprojām baidies no tumsas?
nevis no tumsas un nezināmā bet no nezināmā. tumsa ir nezināmais.
Fiziskā tumsa ir nezināmais, jo tajā nevar redzēt un tāpēc nav zināms, kas no tās uzglūn.
Tāpat kā pēcnāves dzīve arī ir nezināmais, jo to nevar redzēt, tāpēc nav zināms, vai tāda ir vai nav.
Ja tu baidies par to, kas būs pēc nāves, tad kā šīs bailes atšķiras no bailēm no parastas tumsas? Nekā.
Ja bailes no parastās tumsas var savaldīt, tad arī bailes no tās tumsas, kas ir pēc nāves, var savaldīt. Princips tas pats, var izmantot to pašu metodi - gribasspēku, racionālo saprātu.
Nav racionāli uzskatīt, ka Latvijas mežos tev uzbruks tīģeri un lauvas. Fakti nerunā tam par labu.
Nav racionāli uzskatīt, ka pēc nāves kaut kas sekos. Fakti nerunā tam par labu.
Tad nedaudz filozofijas par cilvēka mirstību - "Es nebaidos no nāves, jo es to nesatikšu. Kad es esmu, tad nav nāves, bet kad būs nāve, tad es nebūšu." - un mums ir pamats, uz kura nostiprināt patiesu, godīgu pieeju lielajam, nenovēršamajam nekam. Ir kādi iebildumi?
Nu no tumsas jau baidās tad, kad tajā esi, pirms tam tu esi doršsirdis nemirstīgais Bet nāves tumsa jau ir čučīts un to tumsu tu nekad neredzēsi, vnk ir bailes aizmigt un vairs nepamosties un pamest visu, kas uz zemes ir - tevis vnk nebūs, tavs laiks būs apstājies un mierīgi gulēsi, tikai bez sapņiem...
Tāpēc, ka sapņi rodas apziņā. Ir pierādīts, ka apziņa ir process smadzenēs, bet smadzenes ir organiska viela, kura pēc cilvēka nāves sairst un apziņa vairs nepastāv. Tātad pēc nāves sapņot nevarēs, jo nav apziņas. Kas man jāpalasa? Bībele?
Offline
