Rīta agrumā no dārziņa ripoju uz uz darbu. Braucu pār vefinieku uz centru. Pirms pērnavas ielas skatos - jauna sieviete atbalstījusies pie mājas sienas. Pēc vizuālā ne alko, ne narko pazīmes, sejā izmisums ar ģībšanas pazīmēm. Redzu, ka gandrīz jau uz ceļiem krīt... Rokās paliels telefons, spīd, laikam kādam zvana caur austiņām.
Kāds kājāmgājējs apstājas, kāds paiet garām. Labi, ka neviens neaizgāja ar to viņas telefonu. (māsai, piemēram, šogad urla pie Dailes teātra izrāva somiņu un aizvilka kosmiskā ātrumā tā, ka veči tik rokas noplātīja).
Neko, sekundi padomāju un sapratu - nē, nevar vienkārši aizbraukt. Uzbraucu fiksi uz ietves, paķēru aiz paduses un daļēji jau stiepu atsēsties autiņā.
Par laimi atlaisties krēslā un iespējams drošības sajūta bija tieši tas, kas vajadzīgs. Samaņu nezaudēja un drīz vien palika labāk. Izvaicāju viskautko, - nav ne alko, ne narko, ne pārslodze. Vienkārši kārtīga, sakarīga jauna sieviete. Pēc 10 min aizvedu līdz viņas galamērķim.
Jāatceras, ka kaut kādas veģetatīvas un nervu štelles var piemeklēt jebkuru. Atceros, sieva arī stāsīja, ka kādreiz uz ielas gandrīz paģībusi. Tā arī nesaprata - kas pa vainu.
Tāds lūk mans storijs,
beigās braucu uz darbu un sapratu - palīdzēt ir prieks!
14 Oct 2014, 21:18:13 australia rakstīja:
Vakar dzīve piespēlēja mazu piedzīvojumu.
Rīta agrumā no dārziņa ripoju uz uz darbu. Braucu pār vefinieku uz centru. Pirms pērnavas ielas skatos - jauna sieviete atbalstījusies pie mājas sienas. Pēc vizuālā ne alko, ne narko pazīmes, sejā izmisums ar ģībšanas pazīmēm. Redzu, ka gandrīz jau uz ceļiem krīt... Rokās paliels telefons, spīd, laikam kādam zvana caur austiņām.
Kāds kājāmgājējs apstājas, kāds paiet garām. Labi, ka neviens neaizgāja ar to viņas telefonu. (māsai, piemēram, šogad urla pie Dailes teātra izrāva somiņu un aizvilka kosmiskā ātrumā tā, ka veči tik rokas noplātīja).
Neko, sekundi padomāju un sapratu - nē, nevar vienkārši aizbraukt. Uzbraucu fiksi uz ietves, paķēru aiz paduses un daļēji jau stiepu atsēsties autiņā.
Par laimi atlaisties krēslā un iespējams drošības sajūta bija tieši tas, kas vajadzīgs. Samaņu nezaudēja un drīz vien palika labāk. Izvaicāju viskautko, - nav ne alko, ne narko, ne pārslodze. Vienkārši kārtīga, sakarīga jauna sieviete. Pēc 10 min aizvedu līdz viņas galamērķim.
Jāatceras, ka kaut kādas veģetatīvas un nervu štelles var piemeklēt jebkuru. Atceros, sieva arī stāsīja, ka kādreiz uz ielas gandrīz paģībusi. Tā arī nesaprata - kas pa vainu.
Tāds lūk mans storijs,
beigās braucu uz darbu un sapratu - palīdzēt ir prieks!
14 Oct 2014, 21:18:13 australia rakstīja:
Vakar dzīve piespēlēja mazu piedzīvojumu.
Rīta agrumā no dārziņa ripoju uz uz darbu. Braucu pār vefinieku uz centru. Pirms pērnavas ielas skatos - jauna sieviete atbalstījusies pie mājas sienas. Pēc vizuālā ne alko, ne narko pazīmes, sejā izmisums ar ģībšanas pazīmēm. Redzu, ka gandrīz jau uz ceļiem krīt... Rokās paliels telefons, spīd, laikam kādam zvana caur austiņām.
Kāds kājāmgājējs apstājas, kāds paiet garām. Labi, ka neviens neaizgāja ar to viņas telefonu. (māsai, piemēram, šogad urla pie Dailes teātra izrāva somiņu un aizvilka kosmiskā ātrumā tā, ka veči tik rokas noplātīja).
Neko, sekundi padomāju un sapratu - nē, nevar vienkārši aizbraukt. Uzbraucu fiksi uz ietves, paķēru aiz paduses un daļēji jau stiepu atsēsties autiņā.
Par laimi atlaisties krēslā un iespējams drošības sajūta bija tieši tas, kas vajadzīgs. Samaņu nezaudēja un drīz vien palika labāk. Izvaicāju viskautko, - nav ne alko, ne narko, ne pārslodze. Vienkārši kārtīga, sakarīga jauna sieviete. Pēc 10 min aizvedu līdz viņas galamērķim.
Jāatceras, ka kaut kādas veģetatīvas un nervu štelles var piemeklēt jebkuru. Atceros, sieva arī stāsīja, ka kādreiz uz ielas gandrīz paģībusi. Tā arī nesaprata - kas pa vainu.
Tāds lūk mans storijs,
beigās braucu uz darbu un sapratu - palīdzēt ir prieks!
Kurš vēl tā var?
Offline
skaužžžž
Nav tomēr visi inspektori svimpji ... 
Vietējā mēroga slavenība 
