Skaidrs ir tikai tas, ka vesturi raksta uzvaretaji.. neviens nekad neuzzinaas, kaa bija patiesiibaa, kursh saaka karu un kadelj tas tika saakts. Pat likumi ir taa sakaartoti, lai visi domatu, ka Hitlers bija vienigais ljaunums.. Staljinu visi kaut kaa klusaam piemirst un ari sabiedroto armiju cuuciibas aizmirstas..
…jo tiem citur nebija telpas tai mājvietā.
Lk 2: 7.
Tā gan bija nabadzīga telpa, kurā Dievs tapa par cilvēku!
Kurš šai Bērnā ir saskatījis Dieva Dēlu, tam tāda nabadzība liekas nepiedienīga un nepanesama. Tā dzied Pauls Gerhards: “Vai tādam debess Spīdeklim / Būs šeitan silē dusēt? / Gan nāktos zelta šūpulim / Šo skaisto Bērnu klusēt. / Ne siens, ne salmi netīk mums, / Bet zīda drēbju sarkanums / Gan nāktos tādam Kungam.”
Aizvien no jauna mums jāmācās, ka tieši šī Dieva Dēla iztukšošanās ir visskaistākais, viscēlākais pie Viņa. Bībele saka: “Viņš bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.”
Šī kūts nav tikai nabadzīga telpa, bet arī telpa nabadzīgiem.
Kāds moderns dzejnieks raksta: “Ir jājautā / Vai atmaksājas / Pasauli atpestīt. / Kad to jautā, / Tad jāsaka, / Ka atskaitot veco / Asmatisko sievu, / Kas prretējā mājā / Vienmēr rīstās pēc gaisa / Un arī aklā kropļa / …un biklā izmisušā jaunekļa, / Kas slepus gribēja pakārties / Faktiski nav neviena, / Kas gaidītu Viņu, / …labāk izkārsim / Paziņojumu pie durvīm, / Ka līdzdalības un intereses / Trūkuma dēļ / Šogad / Iemiesošanās izpaliks.”
Nē! Šāds paziņojums pie mūsu durvīm netiks izkārts! Dieva iemiesošanās notiks – un tieši par prieku “vecajai astmatiskajai sievai”, par prieku “biklajam izmisušajam jauneklim” un visām apbēdinātajām sirdīm, apgrūtinātajām sirsapziņām un cilvēkiem, kas paši ar sevi netiek galā, par prieku tiem, kuri ir bijībā Dieva priekšā.
+ + +
Kungs! Mēs esam tik nabagi! Līdz ar ganiem mēs nākam zemoties un pielūgt Tevi.
Amen.
Interesantākais ir, ka šie šlipsainie padebīli vienīgo reizi pa daudziem gadiem klauvēja pie durvīm tieši, kad krīze bija pašā zenītā. Laikā, kad daudzi bija vīlušies netaisnajā materiālajā pasaulē, cietuši finansiālu sakāvi un garīgi sašļukuši... Cērpamais laiks Pirms un pēc tam vairs nav manīti.
P.s.
saruna bija īsa un laipma- uzsmaidīju tik pat jēli kā viņi man smaidīja un pavēstīju, ka esmu antikrists. Plukatas novēlēja jauku dienu un aizgāja
Un tie steigdamies nāca un atrada…Bērniņu, silē gulošu.
Lk 2: 16.
Gani stāvēja kūts durvīs. Gluži aizelsušies no ātrā skrējiena. Viņu sirdis strauji sit. Nu viņi ir pie mērķa. Jāatver tikai durvis.
Šīs durvis! Ziemassvētku stāstā tās pamanāmas tikai starp rindiņām. Un tomēr tās ir tik svarīgas.
Ja gribam apmeklēt kādu šīs pasaules vareno, tad vispirms jātiek garām durvju sargam. Tad jāiet cauri daudz, daudz durvīm. Un beidzot jāstāv sekretāres priekšā, kas paskaidro: “Šefs pašlaik ir ļoti aizņemts.”
Raugieties uz kūts durvīm Betlēmē! Gani tās atver. Neviens viņus neaizkavē. Un viņi jau ir pie Pestītāja. Tik viegli ir nokļūt pie Viņa. Arī šodien! Ir tikai viens vienīgs solis, kas pieved mūs pie mūsu dzīves Glābēja.
Cik ļoti vienkāršas durvis! Un tomēr tās šķir divas pasaules. Ārpusē ir likuma pasaule. Tajā mēs dzīvojam – vai gribam vai negribam zem Dieva likuma. Un tas mūs apsūdz. Mēs visi zinām, ka esam vainīgi. Bībele saka: mēs “stāvam zem grēka”. Tas rada lielu iekšēju nemieru. Kaut arī noraidam Dieva likumu, ilgstoši aizstāvam un attaisnojam sevi, tomēr sirdsapziņā mūs apsūdz Dieva likums.
Bet gani ieiet pa durvīm. Un viņi jau atrodas pavisam citā, jaunā pasaulē, Dieva žēlastības pasaulē. Viņi redz Bērnu, par kuru arī mēs drīkstam dziedāt: “No žēlastības mums ir dota / Bez darbiem Kristus taisnība: / Tā mūsu dārgums, mūsu rota, / No Pestītāja pelnīta, / Kas mirdams mūs ir pestījis / Par Dieva bērniem darījis.
Speed3, kāpēc Tu visu laiku sludini savu ticību? Es taču nepostēju nonstopā, cik kāda huiņa tas viss ir un ka no tā vajag novērsties? Kāpēc Tu uzmācies ar savu reliģiju citiem?
Offline
Pirms un pēc tam vairs nav manīti.