Mazliet iz vēstures, mans sencis arī jaunībā kapāja, kautkur mētājas vesela kaste ar vimpeļiem, medāļiem utt
Varbūt kādam būs nostaļģija
SKIJORINGS.
Par motoskijoringu Latvijā – sporta veidu, kurā pa sniega vai ledus trasi aiz motocikla, turoties piestiprinātā virvē, tiek vilkts slēpotājs – pirmās ziņas atrodamas jau pagājušā gadsimta 30.gados. «Uz Alūksnes ezera ar Harley Davidson motocikliem šādā veidā izklaidējušies 7.Siguldas kājnieku pulka virsnieki. Savukārt 70.gados tas kļuva par vienu no Latvijas nacionālajiem sporta veidiem,» aizrautīgi stāsta skijoringa pazinējs, sporta entuziasts Aleksandrs Briedis. Viņš ir pārliecināts, ka par skijoringa seno vēsturi liecina kalnu alās atklātie zīmējumi «ar ādās tērptu cilvēku aiz mežonīga, krēpēm noauguša zirga, kurš turas uz zvērādām apšūtām slēpēm». Tiem seko liecības par slēpotājiem aiz ziemeļbriežiem.
«Polārajā olimpiādē, kurā piedalās ziemeļu tautas ar saviem tradicionālajiem sporta veidiem, tajā skaitā aleuti ar tomahauku mešanu, viena no distancēm joprojām ir braukšana uz slēpēm aiz ziemeļbrieža. Astoņdesmito gadu sākumā arī motoskijoringu kā disciplīnu izdevās iekļaut polārajā olimpiādē. Mājup vedām 95% medaļu,» atceras Briedis.
Latvijā skijoringa pirmsākumi meklējami 30.gados. «Žurnālā Aizsargs viens no interesantākajiem virsrakstiem ir Slēpojums aiz motocikla, zirga un lidmašīnas pa Madonas Baznīcezeru,» saka Briedis. Savukārt pirmās oficiālās sacensības bija plānots organizēt 1938.gadā. Treniņi sekmīgi notikuši Rīgas Hipodromā, taču pēkšņi uznāca atkusnis. Nav palīdzējuši arī Rīgas policijas mobilizētie ormaņi, kuru uzdevums bija vākt sniegu no pilsētas ielām un vest uz hipodromu, lai glābtu sacensības.
Kad notikušas pirmās skijoringa sacensības Latvijā, īstas skaidrības nav. Sporta entuziasts Alfrēds Leja rakstījis, ka 1948.gadā Aizputē esot notikušas skijoringa sacensības, par kurām vēstījusi arī vietējā prese. Savukārt pats Briedis par pirmajām ilgi uzskatījis laikrakstā Padomju Venta uzietās ziņas, ka 1951.gadā Ventspilī automotokluba priekšnieks Fogelis rīkojis sacensības uz aizsalušās Ventas ledus. Par Rīgu gan šaubu nav. «Mēs, motokluba Bieriņi biedri, izlasījuši par izklaidēm Vācijas kalnu ciematiņā, kur slēpotāji aiz motocikla vilkti pa kalnu ielām un vietējiem dīķiem, nolēmām izmēģināt šo ārzemju sporta veidu, neko nezinādami par tā vēsturi Latvijā,» stāsta Briedis.
Sacensībās 1963.gada 15.decembrī Uzvaras parkā piedalījās Rīgas Politehniskā institūta motosekcijas komanda, kuru vadīja vēlākais Latvijas Sporta federācijas padomes priekšsēdētājs un Latvijas Motosporta federācijas priekšsēdētājs Valdis Kleinbergs, viņa nākamā dzīvesbiedre Rūta Meinarde, Latvijas Fizkultūras institūta studenti. Piedalījās arī sporta meistars Andris Kļaviņš ar kalnu slēpotāju Viesturu Kraukstu, kurš vēlāk kļuva par Fizkultūras institūta slēpošanas katedras vadītāju. Sacensības vēroja motosportists, piecpadsmitkārtējais PSRS čempions Kārlis Ošiņš, kura vārdi «tā lieta ies!» kļuvuši par svētību skijoringa turpmākai attīstībai. Neilgā laikā skijorings no dažām ekipāžām izauga par Latvijas PSR nacionālo sporta veidu, kas arī tika oficiāli apstiprināts. 1972.gadā tam kopā ar novusu un kastingu, savdabīgu makšķerēšanu no telpās novietotiem akvārijiem, piešķīra republikānisku statusu.
Latvijā skijorings kļuva tik populārs, ka uz sacensībām sāka braukt arī citu PSRS reģionu pārstāvji, tajā skaitā no Murmanskas apgabala, Igaunijas, Lietuvas, pat no Kamčatkas, lidmašīnā vedot līdzi motociklus un slēpes, atceras Briedis. «Kolhozi uzskatīja par goda lietu turēt savu skijoringa komandu, jo tas bija lielisks mehanizatoru izklaides līdzeklis ziemā, lai viņi nenodarbotos ar mazāk aktīviem sporta veidiem,» smejas sirmais sporta entuziasts. «Tā vietā, lai traktoristi aiz garlaicības nodzertos, viņi trenējās un piedalījās sacensībās.»
Regulāras skijoringa sacensības mūsdienās rīko Latvijas Motosporta federācija un Latvijas Skijoringa federācija, kā arī, ja laikapstākļi būs labvēlīgi, visu februāri un martu katru nedēļas nogali notiks Rīgas atklātais skijoringa čempionāts. Tajā var piedalīties jebkura ekipāža – motocikla vadītājs kopā ar draugu uz slēpēm. «Skijorings ir demokrātisks sporta veids. Ja kopā uz ledus trases saliks jaudīgu mūsdienu motociklu un 70.gados populāro Javu, pirmajam jauda aizies, karsējot ledu un buksējot uz vietas, un arī retrobraucamrīka vadītājs var nonākt līdera godā,» saka Briedis. Ekipāžas veiksme atkarīga no komandas savstarpējās sadarbības un meistarības.
"IR Kultūra" "Tā lieta ies!" , 12. februāris, 2014'
01 Oct 2021, 20:14:32 @CP17 rakstīja:
Nu kurš ir braucis ar diesel? Bija tādi Beļģijā saskrūvētie cik sapratu ar pežoo dzinējiem. Šitas vispār exkļuzif 7 vietas, dubultie stikli?.
kkad 90tajos čomam bija tāda melnā krāsā, kādi padsmit kakli kopā ar maziņām laidām dzīvē, lieki piebilst tiesību nebija nevienam eh ,saldie 90tie
A-66 mēs braucām spert uz mežu. Nolējām mežakaķu puskaču bāciņas Ne tāpēc, ka nebūtu bendžas, bet tā jautrāk.
70-tie bija zelta laiki, mežsaimniecībai bija vaļējs degvielas placis, divas 2t cisternas. Veči salēja Družbām un savos Ižos, mēs pēc darbalaika uzpildījām savus šperiņus. 9km, bet pa meža taciņām. Un Rīga-5 bija ekAnomisks
Es Jawiņai lēju vēl par naudu, bet hvz, man bija divas
Un LPSR taloni noteikti bija vēlāk.
Skiet tas bija 90-tais gads, kad braucam uz Cesu slimnicu vecmuteri apraudzit. Taja laika ari bija taloni un vel problema ar degvielas pieejaamibu tankos. Tad nu atceros to skatu, kad chalis bija samaucis pilnu baku un vel cik tur kannas, bet pistole kkadi 3-4 litri benjas neuzpilditas (sistema bija lidziga, ka tagad atseviskos tankos, kad japanem konkreti litri, nevis uzpilde pec nepieciesamibas). Chalim ta seja tada paskumja bija, skiet centas kkadas naudas noslaukt no nakama, kas rinda bija, lai sis ielej tos parpalikumus sev
Vecfateris stastija ari tos laikus, kad degvielu leja gravi, lai tikai norma butu izpildita. Majas visas kannas esot bijusas pilnas un mohabicam baka pilna. Reali to nevareja no braukt, jo ari isti braukt nebija kur.
Offline
eh ,saldie 90tie 
)
