Nu tāpēc, ka viņi to paši ļoti cītīgi plivina sev virs galvas katru reizi, kad vien ir tāda izdevība par sevi likt visiem runāt, kad vajag un kad nevajag.
Tas ir viems no freestaila paveidiem, bija ļoti populārs ap 2000 gadu Un tās noteikti nav distanču slēpes slēpes
2000. gadā šī disciplīna jau bija nonākusi aizmirstībā. Ziedu laiki bija no 85 līdz 90tajiem. Frīstailā kādreiz ietilpa 3 disciplīnas - moguls, tramplīns un šis balets. Balets nepopularitātes dēļ tika atmests un Olimpiskajās spēlēs tālāk par demonstrējumiem tā arī netika. Jāsaka, ka Latvijā šis sportaveids bija attīstīts pietiekoši augstā līmenī. Mums bija PSRS čempionāta dalībnieki un medaļnieki Dans Jansons, Normunds Aplociņš, Oļegs Isakovs, Ilze Pilsētniece, Staņislavs Sokoļenko vēl daži. Dans un Normunds pat aizcīnījās līdz 92. gada Albertvillas olimpiskajām spēlēm, kur abi startēja mogula diciplīnā. Tas viss bija pteicoties trenera Andra Meļķa entuziasmam un sakariem PSRS sporta pārvaldē. 89. gadā PSRS čempionāts frīstailā norisinājās Siguldā un pats kā puika esmu piedalījies mogula trases un tramplīnu sagatavošanā Pilsētas kalna trasē.
Par to baletu bija tā, ka slēpes bija parastas slalomenes, tika ļoti īsas, lai var tos viherus izpildīt. Zābaki arī no slaloma, bet stiprinājumi bija sameistaroti. Priekšējais parasti bija no kāda veca komplekta, pakaļējais bija tāda cilpiņa ar atsperi, jo klasiskais M35 vai tamlīdzīgi bija baigi smagie prikš tās kāju cilāšanas. Interesanti ka nūjas bija pagatavotas no alumīnija šķēpiem, jo pie tās nabadzības, kas valdīja 80to vidū, neko sevišķu dabūt nevarēja un nācās iztikt ar to kas bija. Vispār jau jāsaka, ka tas balets (jo sevišķi veču izpildījumā) galīgi nebija baudāms. Tāds lūk neliels ieskats sportaveida vēsturē no manas puses.