Living nice... (Part VI... Alternative Turkey)

Pievienota: 26. Sep 2010, 17:13
Atjaunota: 26. Sep 2010, 22:30

Komentāri (36)

Visas galerijas no lietotāja Yanny


Kaut kā tā sanāca, ka varējām būt kāzu ceļojuma komandā. Kā matroži, dažbrīd - stūrmaņi . Ar mega lielu kavēšanos zemāk redzamā aviokompānija mūs nogādāja Marmarisā. Tā, protams, Turcijā.



Ap pus4iem naktī, viegli lamājot turku aviolīnijas, beidzot sasniedzām viesnīcu. Ieraudzītā rezultātā aiz priekiem nevarējām aizmigt, tāpēc piebeidzām vēl vienu bottle of wine Skats pēc saullēkta:











Массаж - дело тонкое, Петруха



Drusku pagulējuši un paēduši, atradām to, kas turpmāko nedēļu bija mūsu mājas – 3 resniem vāciešiem piederošu 14.5m garu, ar netto svaru 12t (pilno 15t) jahtu Trakā Gove :



Mūsu kapteinis Jānis Grīslis (baigi ). Iemācīja mums galvenās burāšanas patiesības:
1) Labi ir labierīcībās.
2) Zivis baro visi. Arī pieredzējuši kapteiņi.
3) Priekšmeti pārvēršas par lidojošies priekšmetiem. Galvenais, lai nepārvēršas par peldošiem.
4) Prāts saprot, bet.... raustās tik un tā.





Izpakojam mantas, iepērkam proviantu un, pārlaiduši nakti uz ūdens, dodamies ceļā.



















Ā, un laundry jūrā izskatās sekojoši:



Russo turisto



Piestājam vienreizējā līcītī nopeldēties, pie Grieķijai piederošās salas Kastelorizo. Redzētais iedvesmo tik ļoti, ka ar vāji piepumpētu dingiju (maza gumijas laiva ar motoru) izceļamies krastā un dodamies apskatīt salu.





































Kā jau tas dažreiz gadās, vienkāršās lietas spēj raisīt visspilgtākās emocijas. Kastelorīzo salas ēstuvē satikām kundzi, kura izrādījās visa pasākuma Mamma . Otrā vakara noslēgumā saņēmām burku ar Mammas varīto aprikožu ievārījumu. It kā jau nieks, bet tik silti un sirsnīgi palika ap sirdi...



Saulrieti jūrā ir vienreizēji:







Lēnu garu iepazināmies ar attiecīgo terminoloģiju, ieguvām praktiskas un teorētiskas zināšanas par burāšanu. Mēģinājām arī paši, protams, klūdījāmies, bet tad, kad izdevās...apmierinātais smaids prasījās pēc citrona .

Īstu burāšanas kaifu un prieku mēs noķērām pēdējās divās dienās, kad, pateicoties labam vējam, ar burām vien izdevās sasniegt ātrumu 8.6 mezgli (t.i. TIKAI 16km.h , 15 tonnas 0.5 metrīgā vilnī ). Un, kas pats galvenais, normālo šūpojienu beidzot varējām izbaudīt, nevis domāt par to, no kura borta zivis pabarot











Vēl pāris bildes no redzētā. Jau Turcijas teritorijā:



















Pirms došanās mājup pāris stundas paklīdām pa naksnīgo Stambulu. Jāteic, pilsēta kontrastaina, bet ar garšu. Noteikti ir vērts iegriezties un papētīt vairāku dienu garumā.















Brauciena noslēgumā nedaudz paskatījāmies arī uz vēl alternatīvāku Turciju:

















Noslēgumā gribētu teikt, ka burāšana – ir štelle ! Komplektā ar labu kompāniju un labu kapteini – kas var būt labāks? ;-) . Paldies tiem, kas deva mums šo iespēju un noteikti iesakam pamēģināt!

p.s. varbūt vienkārši pašam kļūt par kapteini? Attēlos redzamais cilvēks apmāca

teksts by:



bildes by:




p.s. atvainojiet, ka tik daudz bilžu