Online

Pašreiz BMWPower skatas 25 viesi un 1 registreti lietotaji.

Ienākt BMWPower

Lietotājvards:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties



Fiestas y calor en España

Pievienota: 03. Jun 2008, 13:44
Atjaunota: 03. Jun 2008, 20:17

Komentāri (51)

Visas galerijas no lietotāja Margots


Ko darīt maija sākuma brīvdienās? Varbūt uz Spāniju? OK, rezervējam avio biļetes, automašīnu un dodamies ceļā, lai pabaudītu brīvdienas spāņu gaumē. Brauciens sākas un beidzas Valensijā, bet tālākais maršrutā paredzētais punkts – Spānijas dienvidu pilsēta Tarifa.

Pa ceļam Spānijas kalni.


30.04. Ap pusdienas laiku ierodamies Spānijas lidostā, tur veiksmīgi atrodam auto nomu, kurā rezervēts mūsu auto – Ford Focus Turnier, bez motora, t.i. ar 1.4 litrīgu motoru, toties gandrīz jauns un par smieklīgu cenu, salīdzinot ar Latvijas nomām. Valensijas apskate paredzēta pēdējā dienā, tad tiklīdz auto sadabūts, sākam braucienu uz Spānijas dienvidiem. Draugs sēžas pie stūres, lai iekļautos diezgan haotiskajā Valensijas satiksmē, un aiziet. Dienas galamērķis kāda no pilsētām līcī Mar Menor – tur parasti ūdens temp. ir par 5 grādiem siltāka, kā citur Vidusjūrā. Ceļi ir ļoti labi salīdzinot ar mūsu ceļiem. Gar automaģistrāli visapkārt daudz apelsīnu un mandarīnu plantācijas – o cik svina bagātus augļus mēs pērkam. Starpcitu, Valensijas un Alikantes reģioni ir lielākie apelsīnu eksportētāji pasaulē. Pa ceļam apstājamies papusdienot pilsētā Terevejeva, kur ir lielākās sāls atradnes. Sāls kalnus var redzēt pa gabalu, bet tuvāk gan ne, jo visa teritorija iežogota. Vakara pusē esam nonākuši pilsētiņā San Javier, kur plānojam arī nakšņot. Un kā izrādās spāņiem tūrisma sezona tik sākas pa īstam ap 2. maiju, un te nu esam iekrituši, jo naktsmājas protams nekur nav rezervētas . Visas viesnīcas kūrortpilsētās vēl tikai gatavojas lielajam tūrisma daudzumam maija sākumā. Pāris stundu pastaiga pa pilsētu, un beigās noveicas - atrodam samērā ok vietiņu, kur nakšņot. Saule jau pazūd aiz mājām.


Vakara pelde un gulēt, jo liels nogurums.


01.05. Ceļamies ļoti agri, un ap 7:30 jau braucam prom. Interesanti, ka tajā laikā pilsēta ir gandrīz tukša, un ārā vēl tāds mijkrēslis. Šīs dienas galamērķis Granada. Pirmā dienas pietura San Jose klintis. Navigācija mūs ved uz klinti caur siltumnīcu plantācijām – nu re no šejienes arī mūsu veikalos tirgotie tomāti.


Aiz plantācijām ceļa malās prakstiski nekā neaug tik kaktusi un kaut kādi augi ar spicām lapām. Esam nonākuši pilsētā San Jose.




Izbraucam no pilsētas un turpinam ceļu uz klinti. Ceļš uz klinti grantēts, kā par pārsteigumu, un ar ātruma ierobežojumu 20km/h, īstenībā pat ātrāk pabraukt nevar, jo bedrains. Novietojuši auto stāvlaukumā pa gājēju celiņu dodamies uz klintīm. Visapkārt daudz kaktusu, akmeņu – nu gluži kā Teksasā. Pie pirmās izdevības noejam no ceļa, lai pastaigātos pa klintīm un uztaisītu dažas fotogrāfijas.




Tad jau turpinot ceļu uz nākamo pieturas punktu, nogriežamies dziļāk iekšzemē - prom no jūras, bet nekas drīz atgriezīsimies pasauļoties Automaģistrāle perfekta un nekas neliecina, ka esam iebraukuši vienīgajā Eiropas tuksnesī. Jā tik tiešām Eiropai ir savs tuksnesis, kur atrodas vairākas kino pilsētiņas, kurās savukārt uzņem vesternu filmas. Ceļa malās gan akmeņi, klintis un sīki krūmi, bet tuksnesim nav laika, jādodas tālāk uz pilsētiņu, kur cilvēki dzīvo alās – oho neticēsiet, bet tā tas ir. Vienā no pilsētas Guadix rajoniem daudzi čigānu tautības cilvēki dzīvo alās (~2000 alu), atrodam to rajonu un neliela pastaiga. Jāpastaigā pa kalniem, oi esam uz citu cilvēku mājas jumta.


Turpat redzams, ka celtniecība alās turpinās un tas nav nekas aizvēsturisks. Alas (īstenībā mājas) kā nu kura - dažas tiešām sakoptas, bet citas kā miskastē izskatās.




Nākamā pietura un šodien pēdējā - pilsēta Granada. Pa ceļam aina pavisam cita - visapkārt, kur tik iespējams ir olīvu plantācijas. Iebraucam Granādā vakarpusē un tā kā te plānojam nakšņot, tad sākumā meklējam naktsmājas. Ieejot pirmajā viesnīcā noskaidrojas, ka pilsētā ir flamenko (spāņu deja) svētki, un visas viesnīcas esot aizņemtas – atkal neveicas. Klīstam pa pilsētu, bet kur tik ejam – aizņemts. Pametam pilsētu un meklējam viesnīcu piepilsētā – tas veiksmīgi arī izdodas. Pēc tam atpakaļ uz pilsētu, lai baudītu nakts dzīvi. Izgaismota strūklaka vienā no pilsētas laukumiem.


Te nu arī iepazīstos ar sangria, viens no labākajiem atklājumiem braucienā Tas ir dzēriens, kā pamatā ir sarkanvīns, kas sajaukts ar limonādi, augļiem un cukuru.


02.05. No rīta plānots apskatīt Alhambra pili – tā ir mauru pils ar perfekti izkoptiem dārziem. Pie pils ieejas esam aptuveni tās atvēršanas laikā, bet izrādās tur ir desmitiem reižu vairāk cilvēku, cik ir pieejamas biļetes. Neko darīt iestājamies rindā, nu varbūt tomēr dabūsim biļetes. Ik pa laiciņam skaļruņos ziņo cik simtu biļešu palicis, bet rindā ir vairāki tūkstoši cilvēku. Daži draugi nolemj apskatīties, kas notiek tuvāk kasēm. Te nu ar mums paveicas. Šie iepazinās ar rindā stāvošu grieķu meiteni un veiksmīgi apsteidzam daudzus tk. cilvēku . Dabūjam biļetes tikai uz pils dārzu apskati (pils apskates biļetes bija vēl mazākā skaitā un beidzās pašā rīta agrumā), iekšā mūs laidīs arī tikai pēcpusdienā. Tas nedaudz aizkavē plānoto maršrutu, bet ja reiz biļetes ir, gaidām pēcpusdienu.
Skats no pils laukuma uz Granadu.


Dārzi sakopti, ko tur citu piebilst – skaisti.


Interesanti - gatavi augļi, bet tajā pat laikā koks zied.




Pēc dārzu apskates steidzam braukt tālāk. Nobraucam no automaģistrālēm un tālāk jau ceļš pa kalnu ceļiem, kur maksimālais ātrums vietām tikai 20km/h, bet asfaltēts. Pa ceļam uz klints kalnu kazas.


Turpinam ceļu pa šaurajiem ceļiem, caur baltajām pilsētām uz aizas pusi, kas jāpskata. Garganta del Chorro (straumes rīkle) ir 180m dziļa, vietām tikai 10m šaura aiza, ko upe izgrauzusi kaļķakmenī. Te nu arī ir tālumā redzama aiza – vajadzētu kaut kā tik augšā, bet ceļvedī rakstīts, ka gājēju ceļš, kas izbūvēts gar aizas malām esot sabrucis.


Mēģinam tikt no otras puses pie aizas. Vietējie parāda kā tikt līdz tai. Sākumā tunelis cauri kalnam ~500m garš, tumšs neapgaismots, zem kājām neko neredzam, tikai priekšā mazu gaismiņu – tā ir izeja Pēc izkļūšanas no tuneļa kalnu ceļš ~30 min un esam nonākuši līdz aizai no otras puses. Un arī no šīs puses gājēju celiņš izpostīts un tam priekšā vārti.


Pie šiem vārtiem sēž bariņš jauniešu – kalnā kāpēju, tā vismaz secinām pēc ķiverēm un cita aprīkojuma. Uz mūsu jautājumu, kā tikt apskatīt aizu, viņi pasmaida: „Tikai ar virvēm”. Mums atliek nopūsties - tad jau neko vairs. Puiši savāc savu aprīkojumu un dodas prom, bet nu ne jau pa taciņu, pa kuru mēs atnācām Mums jau ar nemiers, nu kaut drusciņ uz kādas klints jāuzlien, uzlīdām ~10-15 metrus augstāk, lai redzētu aizu.


Veiksmīgi arī tikuši lejā no klints uz auto un pa mazajiem kalnu ceļiem uz Rondu, kur vajadzētu nakšņot. Ronda ir pilsēta, kas izpletusies uz masīva kaļķamens klintāja, kuru vidū pārdala 100 m dziļa, šaura aiza. Naktsmājas atrodam veiksmīgi, tālāk jau uz pilsētas jauno daļu - vakariņās.
Vakariņojam vienā no pilsētas laukumiem – visapkārt jaunieši atpūšas. Nez ko saka coca cola par šādu naktskluba nosaukumu?


Arī frizētavu atradām, viss sakārtots


03.05. No rīta Rondas abu tiltu (jaunā un vecā) apskate – aizas iespaidīgas.


Vajadzētu kādu kopbildi – nu, re, arī ar šādu fotoaparātu var fotografēt, vajag tikai radošu pieeju tā novietošanai un jā bezvējš arī būtu vēlams


Tālāk ceļš uz Gibraltāru, kas pieder Apvienotajai Karalistei, nevis Spānijai.
Pa ceļam apelsīnu plantācijas. Neiebrauksim? Nu kā nu ne, vajag kādu apelsīnu. Pabraukājušies gar plantācijām atrodam vietu, kur var „salasīt” dažus neviena netraucēti. Bet jāviļas pasākumā, jo apelsīni ir tā nosmidzināti ar ķimikālijām, ka smird pa gabalu, un nesmaržo pēc citrusaugļa nemaz. Nez to mazgāšana kaut ko dos?




Esam pie Gibraltāra – neliels sastrēgums uz robežas un esam iekšā. Gribraltāra klints no Spānijas puses.


Par laimi te nav jābrauc pa ceļa kreiso pusi, kā ir UK, bet pa labo, kā ierasts normālajā Eiropā. Mērķis mums apskatīt Gibraltāra klinti un pērtiķus, jo tā ir vienīgā vieta, kur Eiropā šie dzīvo savvaļā. Pie pacēlāja mums piedāvā ekskursiju ar taksobusiņu, nevis uzbraukt augšā ar gaisa vagoniņu un pašiem staigāt ar kājām vairākus km, ok piekrītam.


Ceļā uz pašu augstāko punktu Gibraltārā busiņa vadītājs izstāsta Gibraltāra vēsturi un par apskates objektiem. Pirmā pietura ala, kas pārbūvēta par koncertzāli.




Tālāk uz pašu augstāko punktu, pa ceļam pieturot un nofotogrāfējot kādu smieklīgo pērtiķi. Šoferītis pabrīdina, ka fotografēt drīkst, bet aiztikt nekādā gadījumā. Ja zvērs ieskrāpēs, tad jābrauc uz slimnīcu potēties, jo nav zināms, vai pērtiķis nav bijis slims ar kādu slimību. Cenšamies klausīt. Zvēriņi smieklīgi, pozē fotogrāfiem, diedelē ēdienu, kāpj takso busiņos iekšā, uz jumtiem, pat viens uz spoguļa pamanījās uzsēsties utt.




Skaidrā dienā no šīs klints iespējams saskatīt Āfriku, mums nepaveicas, jo tālumā daudz neko nevar saskatīt, diezgan liela dūmaka un apmācies.


Šoferītis mūs uzved galamērķī, lai varētu izstaigāt alu labirintu, kas bija izveidots, kā slimnīca, bet to nebija nepieciešamības izmantot. Te arī pērtiķi visapkārt. Tad ar kājām dodamies lejā uz pilsētas centru. Pa ceļam interesanti pilsētas skati. Sarkanās Londonai raksturīgās telefona būdiņas arī šeit.


Par ēku inženierkomunikāciju izvietojumu neviens neuztraucas




Veļas diena ir visur


Ja nemaldos Lancia delta Integrale bija kaut kāda diezgan laba wrc rallija a/m, nu re te viens to ir spējis „novērtēt” - pametis, lai rūsē.


Tā kā visi parkojas ļoti tuvu viens otram, daži izdomājuši risinājumu, kā lai nenoskrāpē bamperus mašīnai.


Veiksmīgi izkļūstam no Gibraltāra atkal parādās saule, nu ja jo esam taču saulainajā Spānijā nevis UK.
Nākamais, manis visgaidītākais pieturas punkts, Tarifa – vēja pilsēta. Noparkojuši auto kaut kādā daudzstāvu māju iekšpagalmā redzams, ka šī ir īsta bohēmistu pilsēta – kājas gaisā un guļam


Pa kreisi Vidusjūra, pa labi Atlantija okeāns.


Skats interesants - okeānā pavisam nelieli viļņi, bet vējš no krasta pūš viļņu galotnes atpakaļ okeānā.


Kādi nike, ja te ir okeāns un pludmale?




Īsa jo īsa pastaiga pa pilsētu. Bet drīz jau pošamies ceļā prom no pilsētas uz citu siltāku pludmali, un mums taču ļoti patīk braukt .
Vakarpusē esam nonākuši pilsētā, kur plānots nakšņot. Pilsētā jau dzirdamas ik pa laiciņam krievu frāzes, aha skaidrs esam nonākuši krievu tautības cilvēku iecienītā kūrortpilsētā. Eņ eņ aizzib lambo ar pensionāru pie stūres


Mohito, tomēr labāks, kā Rīgas bāros pieejams :8


04.05. Šīs dienas galamērķis Murcia – tur paredzēts pavadīt atlikušās dienas, pie mūsu labas draudzenes, kas tur dzīvo un studē universitātē. Vismaz šajās dienās nebūs jāmeklē naktsmājas
Pa ceļam vienā no pieturas punktiem - baltā pilsēta.


Pēc dažu simtu km pārbrauciena neliela atpūta – pilsētiņas Nerjas vienā no pludmalēm.


Auto stāvlaukumā angļu studenti Anglijā arī ļoti plašs automašīnu nummura zīmju tirgus. Mājupceļā bija pietiekami daudz laika lidostās, tāpēc, lai kavētu laiku šķirstīju vienu no UK bmw žurnāliem. Tajā pamanīju veselu lapu ar dažādiem auto nr., kas ir pārdošanā. Dārgākais ko atradu maksā 4950 poundus – „M3 UFO” Man šis nr. neliekas tās naudas vērts, bet gan jau entuziasti tur atrodas, tāpat kā Latvijā.


Stresa nav, sauļojamies un ķeram zivis


Pēc peldes un nelielas apdegšanas saulē, jābrauc tālāk. Vakarpusē esam jau Murcia. Te pavisam cits skats pa logu – ne miņas no baltajām mājām un šaurajām stāvajām ieliņām.






Esam iepazinušies ar simpātiskajām itāļu (ui nē sicīliešu) kaimiņienēm, kas arī mācās Spānijā, un dzīvo kopā ar mūsu draudzeni vienā dzīvoklī. Meitenes aizņemtas ar mācībām, tad mēs vakariņās kaut kur vecpilsētā.
Paelja – spāņu tradicionāls rīsu ēdiens ar jūras veltēm. Un protams neiztrūkstošā Sangria.


Vakars paiet sarunās ar sicīliešu meitenēm par Sicīlijas mafiju, olīvēm un sniegu .

05.05. Šai dienai plānu nav. No rīta iepirkšanās, pastaiga pa pilsētu un krodziņi.
Murcia izrādās ir savs alus, un garšoja diezgan labi.


Nevarēju vienaldzīgi paiet garam ābolu veikalam.


Roleri uz visiem stūriem un brauc ar tiem ļoti dažādi cilvēki.




Pēcpusdienā aizbraucam līdz tuvējai pludmalei, paslinkot, un vakarā jau atpakaļ pilsētā.
Tinto de Verano - kaut kas līdzīgs sangria


06.05. Ap pusdienas laiku izbraucam no Murcia uz Valensiju. Pirms atdodam auto vēl jāapskata mākslas un zinātnes pilsētu ar futūristiskām ēkām, kas atrodas Valensija centrā.






Gonšegs palidoja garām .













Tāda nu ir tā Spānija sākām ar mazām baltām pilsētām, šaurām, kalnainām ieliņām, apelsīnu, olīvu plantācijām, tuksnesi, klintīm, plašām pludmalēm, tad liela un vizuāli nedaudz pelēcīga pilsēta un beigu beigās vēl pamanījāmies apskatīt kaut ko no modernās arhitektūras. Tas viss tikai ~2300km ietvaros.


iAdiós, España, nosotros vamos a casa!