Porsche Sportec SP700: lidojums ar raķeti, bet ne kosmosā

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (10)
  • Drukāt
  • 17-04-2005

    Es jau savā dzīvē esmu bildējis jaudīgus automobiļus un man bija skaidrs priekšstats, kā tie izskatās. Mani grūti pārsteigt ar 19-collu riteņu diskiem, knapi redzamiem modernizētas izplūdes sistēmas uzgaļiem un ma-a-ziņu „Sportec” logotipu uz motora pārsega.

    „Nu un kas tajā „tāds”? Tas taču ir pliks „standarts”!”
    „Nu jā, ka tik ne tā. Atrodi man kaut vienu tādu standarta „Porsche”, kas attīsta 700 ZS…”
    „Cik?“
    „Septiņus simtus…”

    Es biju apkaunots. Kā pēc šādas kļūdas skatīties acīs Andreasam Hodelam, vienam no „Sportec” menedžeriem. „Sportec” – tūninga firma, kas uzbūvēja šo 700 ZS stirpo nezvēru. Bet man bija, kā minimums, vairāki attaisnojumi. Es varēju atsaukties uz smago lidojumu uz Cīrihi („Andreas, Tu taču saproti – lidoju biznesa klasē, duty-free veikalā paņēmu, viesnīcas mini bārā vēl…”). Varēja izlikties par „lauķi” (Andreas, bet kas tas ir „tūnings”? Pagaidi, es ieslēgšu diktofonu…”). Vai otrādi, varēja padižoties („Zini, bildēju te pāris dienas atpakaļ viena repera automobili – tam aizmugurē trīs spoileri un salons no purpurkrāsas ādas. Bet, kas jums te?”) Tomēr es gāju pa pašu godīgāko ceļu – es vienkārši izbrīnījos. Tādēļ ka es jau savā dzīvē esmu bildējis jaudīgus automobiļus un man bija skaidrs priekšstats, kā tie izskatās. Tādēļ mani grūti pārsteigt ar 19-collu riteņu diskiem, knapi redzamiem modernizētas izplūdes sistēmas uzgaļiem un ma-a-ziņu „Sportec” logotipu uz motortelpas pārsega.

    :

    ::
    :

    Bet Andreasam nebija nepieciešama no manas puses kaut kāda īpaša reakcija – viņš bija pieradis redzēt izbrīnu žurnālistu sejās. Un viņš vienkārši novadīja man īsu ekskursiju pa Šveices firmas darbnīcām. Tā patiešām bija iespaidīga izrāde – slimnīcas sterilitāte un miers visur, kur tiem, pēc idejas, nevajadzētu būt. Ainas pilnībai pietrūka tikai sanitāru. Hodels man paskaidroja, ka firmas saimnieks šajos jautājumos ir augstākā mērā principiāls un uzstāj ne tikai uz ideālu tīrību, bet arī uz visu detaļu un agregātu, kas nāk „no malas”, rūpīgu kontroli. Daļu no detaļām, protams, ražo paši šveicieši, tomēr tās, kas nāk no ārzemēm, iziet pilnvērtīgu pārbaudi. Neatkarīgi no ražotāja statusa vai zīmola. Lai izskatītos ticamāk, Andreas no plaukta nocēla masīvu starpdzesētāju un parādīja, kuros punktos notiek kontrole. „Pat bremžu sistēmu detaļas no „Brembo” neatbilst mūsu prasībām. Mēs nosūtam viņiem savas specifikācijas, un viņi sagatavo detaļas speciāli mums.” Ko te vēl var piebilst…

    :

    ::
    :

    Starp citu, Andreas man uzreiz iepatikās. Es uzreiz jutu – šis cilvēks zina, kas ir ātrums un māk kontrolēt jaudu. Viņa jūtas pret šo automobili un vispār pret augsti profesionālo tehniku ir grūti paslēpt zem tādos gadījumos parastās pļāpāšanas – kas un kā šeit ir pārtaisīts, kas bija un kas kļuva. Nedaudz novirzot viņu no tēmas, es uzzināju, ka viņš bijis čempions kartingā, bet brīvajā laikā braukā ar „Porsche” pa īstu treku. Jā, pie tam vēl viņš bija uz manām mīļākajām sacensībām Paiks-Pīkā, tā ka ātrumu, sacīkstes un sacenšanās gars viņam nozīmēja nedaudz vairāk kā pārējiem, un mēs runājām ar viņu vienā valodā. Bet pietiks par Andreasu, atgriezīsimies pie automobiļa. Pie automobiļa!

    Mēs aizbraucām pavizināties – man nebija tik daudz laika, lai saprastu, ko šveiciešu inženieriem izdevās radīt. Šajā apkārtnē bija grūti atrast kaut ko līdzīgu vācu autobāņiem ar bezierobežojumu braukšanas posmiem. Un kamēr Endijs man atgādināja par vietējās „ļaunās” policijas pastāvēšanu, es varēju ļāvos pārdomām par šī nezvēra divējādo dabu. „Pie mierīgas braukšanas šī automobiļa raksturs sevi nekā neizrāda. Kur ir visi šie zirgspēki? Ar to var braukt uz veikalu pēc cigaretēm, īpaši neuztraucoties par visiem tiem 700 zirdziņiem!” Endijs piekrita. Un neskatoties uz to, ka viņa balss skanēja mierīgi, acīs varēja saskatīt sasprindzinājumu. Mana gvelšana nekādi nevēlējās iemidzināt viņa uzmanību. Diez vai viņš baidījās par savu dzīvību – brauciena laikā no lidostas ar ātro kā zibens „Sportec Audi RS6”, viņš saprata, ka tikt galā ar automobili es māku. („Er-es”, starp citu, bija ekskluzīva – jaudīga, tomēr, pateicoties teicamajam balansam un pilnpiedziņai, simtprocentīgi prognozējama). Un līdz ar to tikšu galā arī ar 700 ZS „Porsche”. Bet, nedaudz aizskrienot uz priekšu, teikšu, ka gandrīz vai pievīlu uzticīgo Endiju.

    Hodels zināja vietējos ceļus kā savus piecus pirkstus un brīdināja mani, ka mēs tuvojamies līkumu sērijai, kur es patiešām varēšu ieraudzīt, uz ko spējīgs sportekiešu automobilis. Un drīzumā es patiešām „nācu pie saprašanas”. Pagriežoties T-veida krustojumā pa labi un paātrinoties no vietas, es aizsviedu tahometra bultiņu līdz ierobežotājam… sekundē? Sekundes daļā? Nē, es tikai nomirkšķināju, bet bultiņa jau bija tur! Pie 8’000 apgr./min atzīmes! Pēc tam man jautāja, vai asinis rit straujāk, vai iespieda krēslā, vai sāpēja pirkstu kauliņi un par citām šabloniskajām žurnālistu emocijām. Bet teikšu to – tie, kuri raksta tamlīdzīgas lietas, iespējams, brauc ar kaut kādiem ne pārāk ātriem automobiļiem. Tādēļ ka viņiem ir laiks tos pašus kauliņus saskatīt un pavērot to, kā viņiem matiņi saceļas. Bet šeit nav vietas sentimentalitātei! Šeit ir stūresrats – tajā iekrampējies; ir pamatne kreisajai kājai un pedālis labajai – tajos atspiedies, un vēl priekšējais vējstikls, kam nekādā gadījumā nevajadzētu ielidot salonā.

    Starp citu, neskatoties uz ārprātīgo paātrinājumu, visa „SP700” jauda tiek realizēta ļoti ekonomiski, un nākošajam īpašniekam nenāksies pirkt maziņu rūpnīcu, kas ražotu zemprofila riepas. Pie tam, no pirmās reizes paātrinājuma „daudzumā” tā arī līdz galam nenotici – nākas atgriezties „stāvošā” stāvoklī un atkal veikt šo ceļu. Bet arī pēc otras reizes apziņa ar grūtībām pieņem īstenību kā objektīvu realitāti. Nu nevaru es noticēt, ka ielas automobilis TĀ velk! Bet arī ar piekto un sesto pārnesumu bilde atkārtojas. „Šim automobilim nav ko darīt uz koplietošanas ceļiem!” izskatoties kā gatavais bērns, es bļauju Endijam. Jebkurā gadījumā, mana sajūsma nāk no tīras sirds. Endijam tas patīk – viņš smaida līdz ausīm.

    Es nekad neesmu vadījis Formula-1 bolīdu, bet, pat izvēloties starp jaudīgajiem ielas automobiļiem, man nav ar ko „SP700” salīdzināt. Divpadsmit cilindru „Lamborghini”? Tie neapdāvina ar tādu tīru apskurbumu paātrinājumā. Lemānas sacīkstēm sagatavots „Dodge Viper”? Nav tas, pārāk nekomfortabls, kaut arī ātrs automobilis.

    „SP700” – tas tiešām ir ātrs automobilis! Un tikai viena doma pulsējot bija manā galvā: „Neatlaid gāzes pedāli, tas vienkārši ir nereāli!” Bet bija vēl viena mazdūšīga doma, kas ar smalku un pretīgu balsi čīkstēja, disonējot ar pirmo: „Dieva dēļ, noņem kāju no pedāļa, pietiek!” Un es paklausīju otrajai, mazdūšīgajai tikai tādēļ, ka kreisais līkums veda ceļu nezināmajā, bet pie ātruma 250 km/h no nezināmā baidies vairāk, kā jebkuros citos apstākļos. Nu un vispār, šis automobilis mani nobaidīja. Tā iespējas tiešām bija lielākas kā man autovadīšanas iemaņu. Un, ja tas bija gatavs ieiet nākošajā līmenī, es – pagaidām nē. Es jutu, ka, ja pat ieminētos par savu vājumu, tas varētu pilnīgi iekost, un stipri.

    Es apstājos un paskatījos uz Endiju – viņš vēl joprojām smaidīja, kaut arī ne tik plati, kā iepriekš. Nākamās minūtes pagāja viedokļu apmaiņā – pēc braukšanas „ar pedāli grīdā”, kā arī vairākām skaistām un stiprām sānslīdēm es iemīlējos šajā „Porsche” līdz ausīm un sapņoju pēc iespējas ātrāk padalīties ar Endiju ar savām sajūtām. „Kur vēl mēs varētu aizbraukt?” atvelkot elpu, es jautāju ar neveselīgu spīdumu acīs. Endijs saprata, ka man būs nepieciešama vēl viena „deva”: „Nogriezies nākošajā krustojumā, šeit ir viena neslikta līkumu virkne”.

    „Teicami!” uztverot to kā izaicinājumu, atbildēju es. Ar šņākoņu pielidojot, es jau sev iezīmēju ideālo un ātrāko trajektoriju, pārlecu no trešās uz otro, pagriezu stūresratu pa labi, pēc tam pa kreisi un pēc tam tiku nolaists no debesīm uz zemes. Labāk vēlu nekā nekad. „Viss notika tik ātri!” es izskatījos, kā kaut kāda blondīne ceļu satiksmes negadījumā. Analizējot situāciju, es atcerējos, ka, izejot no līkuma, atvēru droseli pārāk ātri un, šķiet, turēju to nevajadzīgi ilgi. Divas turbīnas savu lietu paveica, un pēc sekundes daļas es jau braucu sāniski, atstājot skaistas, melnas strīpas. Vienīgais, ko man izdevās paveikt – laupīt nejaušajiem skatītājiem prieku redzēt melna superauto „pašiznīcināšanos” pēc skaista valša. Bet arī ar slīdēšanu pa pretējo joslu pietika, lai pamatīgi nobītos. Un Endija skatienā uzreiz pazuda jautrība – to nomainīja bailes par savu dzīvību. Bet arī man zuda vēlme veikt šādus trikus. Pirmais pārnesums, gāze, bet bez fanātisma. Šodienai pietiks.

    Pārsteidzoši, bet tieši šāds incidents man arī pietrūka, lai izveidotu šī briesmoņa pilnu psiholoģisko portretu. Melnais biedētājs! Cik stipri tavs neapvaldītais raksturs atšķiras no piekāpīgā „RS6”, kas tika iepriekš iekarots no rīta! Liekas, ka „Audi” jebkuras sagatavotības vadītāja rokās varēs pierādīt savu profesionālo derīgumu. Un, kas patiesi nav mazsvarīgi, jebkuros laika apstākļos.

    Bet „SP700” – latiņa, ko ar pirmo reizi nepārvarēsi. Pārāk sarežģīta, bet tādēļ interesanta, kā jau katrs nepārvarētais augstums. Dzīvs automobilis, kam dzīvība ir ne tikai zem motortelpas pārsega. Šeit kaut kur paslēpta dvēsele – pilna ar miglu un neizteiktām emocijām. Prasmīgas un pieredzējušas rokas var to vadīt. Bet tikai radnieciska dvēsele spēs ar to atrast vienu valodu. Bet arī tam aizies dienas, kas pavadītas uz karsta sacīkšu asfalta, nokurinātas benzīna bākas, speciālu riepu komplekti. Man paveicās, es tiku sveikā cauri, atrodoties uz pašas robežas. Es to atskārtu nedaudz vēlāk, un man daudzējādā ziņā palīdzēja cenrādis, ko es ieraudzīju meistardarbnīcā – 212’000 dolāru. Par tādu naudu „Sportec” tirgo šo automobili. Bet es ar visu atbildību varu paziņot – tas, kurš spēj samaksāt tādu rēķinu, uz vairākiem gadiem pārtrauks konkurētspējīgāka automobiļa ilgos meklējumus.

    Modifikācijas, ko „Sportec” veic ar donora „Porsche” automobili, ir pārāk daudzskaitlīgas, lai tās visas pēc kārtas pieminētu. Ja īsumā, tad par 82’224 dolāriem klients iegūst dzinēju ar titāna klaņiem, izmainītas formas virzuļu vadotni, modificētu „ieplūdi” un „izplūdi”. Bremžu sistēma un balstiekārta arī nav aizmirstas – uz tiem nākas 22’000 dolāru no kopējās summas (sešvirzuļu bremžu mehānisma skavas priekšā, četrvirzuļu aizmugurē un ventilējamie bremžu diski). Amortizatori un atsperes ar progresīvo vijumu papildina bildi. Beigās sanāk automobilis, kas attīsta 810 Nm griezes momentu, spēj paātrināties līdz „simitņam” 3,4 sekundēs un turpināt palielināt ātrumu līdz pat 360 km/h. Iespaidīgi?

    Nu un beidzot pienācis laiks pateikt, ka viss ir labs, kas labi beidzas. Es pametu „Sportec” ar dziļas apmierinātības izjūtu – šis automobilis daudz ko man iemācīja. Un noslēgumā mani vēlreiz pārsteidza Andreas – viņš pastāstīja par „Stage 6” versijas ražošanas plāniem. Ar dzinēja jaudu vairāk par 1000 ZS! Bet es atbildēju, ka pagaidām neko negribu pat dzirdēt par to. Man arī 700 ZS stipro agregātu vēl vajag apgūt, bet pēc tam, iespējams, arī parunāsim.

    Barrijs Hetevejs, Aleksandrs Jevštokins
    Žurnāls „Koļesa”

    Tulkoja: gt99


    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    www.Rezervesdalas24.lv

    www.siguldaadventures.com

    www.bungee.lv