Sacīkstes ar laiku

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (18)
  • Drukāt
  • 26-08-2004

    Uzzinājis, ka esmu no Krievijas, Peddijs Hopkirks izplūda smaidā: „Mans dēls kā bez prāta no jūsu meitenēm! Iedomājies, tam, lai ar kādu iepazītos, viņš iemācījās krievu valodu. Drīz brauc strādāt uz Maskavu.” Iedomājos. Viss tēvā. Tikai ar neatlaidīgo īru raksturu var iepazīšanās dēļ iemācīties krievu valodu. Un – uzvarēt Monte-Karlo ralliju ar sīko MINI automobili.

    Peddijs Hopkirks – cilvēks leģenda. 1964.gadā viņš ar MINI uzvarēja Monte-Karlo ralliju. Bet mūsu valsts viņam tuva arī tādēļ, ka tieši tajā sacīkstē viņš startēja… no Minskas. Rallijs tajā laikā notika pēc „zvaigžņu savākšanās” principa: ekipāžas devās no dažādām Eiropas pilsētām, un tām bija jānonāk līdz Monte-Karlo precīzi pēc grafika. Un jau Monte-Karlo notika fināla sacīkstes – kalnainajā trasē pilsētas tuvumā. 1965.gadā ar MINI Cooper 1300S ralliju uzvarēja Tīmo Makinens (nejaukt ar Tommiju Makkinenu), bet 1967.gadā – Rauno Aaltonens arī ar MINI. Šīs uzvaras kļuva par MINI automobiļu sacīkšu karjeras virsotni.

    :

    ::
    :

    Toties es atlidoju uz Monte-Katrlo, lai atzīmētu slavenās uzvaras četrdesmitgadi. Fantastika! Monte-Karlo rallija trase, Peddijs Hopkirks, Tīmo Makinens, Rauno Aaltonens un – „klasiskie” MINI… Pie tam, ar Minīšiem varēja panēsāties pa tiem pašiem celiņiem, kur arī pašlaik katru ziemu startē pasaules čempionāta posms un notiek slavenais retro-rallijs ar automobiļu-veterānu piedalīšanos!

    Protams, mums izripināja ne „autentiskus” četrdemit gadus vecus automobiļus, bet pēdējā modeļa Kūperus – 1999.-2000.gada izlaiduma. Ar minimālu nobraukumu un ideālā stāvoklī. Tas vairs nav tas „ziepju trauks”, kuru 45 gadus atpakaļ tikai astoņos mēnešos uzbūvēja Aleks Issigonis. Standarta aprīkojumā – degvielas iesmidzināšanas 1,3-litru tilpuma 63 ZS dzinējs, 13-collu vieglmetālu sakausējuma diski, priekšējās disku bremzes, papildus lukturu pāris. Uz sudrabotā priekšējā paneļa – papildus mērierīces ar „ziloņkaula” ciparnīcām, ir radiouztvērējs, inerciālas jostas, pat drošības spilvens stūrē.

    :

    ::
    :„Sievasmātes mēles” pamīšus ar īsām taisnēm, tad augšupejošs, tad lejupejošs slīpums – tāda Monte-Karlo rallija trase:
    :

    Bet viss pārējais – „īsts”. Vienkāršā paneļa apdare, „plakanās” durvis ar plāniem logu rāmjiem, cigarešu bloka izmēra cimdu nodalījums, vienkāršais sildītājs. Vienvārdsakot, angļu Zaporožecs. Tikai dzinējs novietots šķērsām un priekšējo riteņu piedziņa – tiem laikiem revolucionārs risinājums. Un – nekādas elektronikas! Ne ABS, ne gaitas stabilitātes sistēmas, ne elektrisko logu pacēlāju – plika „dzelzs”. Un viss nedaudzais, kas ir – pa rokai. Pasažieru puses durvis vari aizvērt pats. Pagriežoties uz aizmuguri un nedaudz pārliecoties pāri krēsla mugurai, aizsniedzu aizmugurējo stiklu…

    :

    ::
    :Muļķīga sēdpozīcija – kā Žiguļos: sēdi zemu, ceļgali augstu, rokas apņem gandrīz horizontāli novietoto stūres ratu. Pedāļi – dažādā līmenī (akseleratora pedālis par 5 cm zemāks). Spoguļos ne velna neredz. Nu un labi: kalnainā trasē svarīgi redzēt ne to, kas aizmugurē, bet to, kas atrodas priekšā. Un ar to vecajam MINI ar tā tievajām jumta statnēm un gandrīz vertikālo priekšējo stiklu viss kārtībā: lieliska pārredzamība! Tikai drošības karkasa šeit nav. Bet, tā kā sēžu gandrīz atbalstījies ar galvu grieztos, apgriešanās gadījumā mans skelets pildīs karkasa lomu…

    Iepriekš es ar veco MINI neesmu braucis un tādēļ jutos kā profāns. It sevišķi tagad, kad man un manam pāriniekam Ivanam Paderinam no „Automobiļi” žurnāla tika automobilis ar labajā pusē novietotu stūri! Šis MINI – īsts „anglis”: ar jūdzēm spidometrā, galoniem degvielas tvertnē un „nepareizi” iestatītām priekšējām gaismām. Tomēr adaptācija noritēja ātri. Galvenais – iemācīties ar kreiso roku ātri pārslēgt četrpakāpju kārbas pārnesumus. Tas, starp citu, sarežgīti: pirmais, otrais un ceturtais pārnesums atrodas savā vietā, bet trešais – tur, kur mūsdienīgiem automobiļiem piektais.

    :
    ::
    :

    Par stingrajiem policistiem mūs, protams, brīdināja. Atgādināja arī par to, ka ikdienā Monte-Karlo rallija trase – kalnains koplietošanas ceļš. Tomēr caur puķēm ļāva saprast, ka „virināt var uz visu banku”. Nu, es arī „atvēru”…

    Neatminos citu mazlitrāžas automobili ar tādu dzinēja vilkmi! Dzinējs velk no 1’500 apgr./min jebkurā pārnesumā – pat kalnā. Pie tam, pārnesumkārba nav nemaz tik „īsa”: ar otro pārnesumu Kūpers paātrinās līdz 90-95 km/h, ar trešo – līdz 125 km/h.

    Dzinējs ar patiku atsaucas uz katru akseleratora pedāļa nospiešanu – bez muļķīgiem kavējumiem, kas piemīt daudziem mūsdienīgiem automobiļiem. Bet cik labs bremžu pedālis! Sākumā pavisam īsa brīvgaita, un tad pedālis apstājas: palēninājums tiek dozēts tikai ar spēku – kā sacīkšu automobiļos!

    :

    ::
    :Stūres statnis ar ratu no MG F stāv gandrīz vertikāli. Priekšējais panelis no „alumīnija”, metāla durvju rokturi un mūsdienīgi krēsli – pēdējās paaudzes „klasiskā” Cooper iezīmes (ražoja līdz 2000.gadam):
    :

    Pie stūres vadības nākas pierast. Neērti grozīt horizontālo stūres ratu, bet atgriezeniskās saites raksturs – kā sestajam žigulim: taisnvirziena kustībā stūre „tukša”, bet asos pagriezienos – pārāk „bieza”. Bet tomēr katrs stūres pagrieziens nepārvēršas par spēli „kaķis-pele”. Viss saprotams, viss prognozējams. Te MINI izkāra līkumam iekšējo riteni, te priekša sāka slīdēt…

    Stūre te diezgan „asa”, tikai 2,5 apgriezienu no atdures līdz atdurei,– uz kalnu ceļa ļoti ērti! Bet pats interesantākais ir tas, ka šī kastīte spēj pretoties ievērojamiem sānu paātrinājumiem! Galējos režīmos MINI plūdeni izslīd ar priekšējiem riteņiem uz līkuma ārmalu – nekādu problēmu! Bet vienkāršā balstiekārta ar atsperīgajiem elementiem no gumijas nodrošina pieņemamu komfortu – pat uz nolietotiem kalnu ceļiem.

    Tomēr tas viss – nav pats galvenais. Galvenais – gaitas īpašību apbrīnojamā sabalansētība. Vienā mirklī man šķita, ka šeit pamaz dzinējspēka. Bet vēlāk sapratu: dzinējspēks – pietiekams. Uzstādīsi jaudīgāku dzinēju – nāksies pārregulēt balstiekārtu. Pabursies ar balstiekārtu – mainīsies gaitas plūdenums. Un tā tālāk. Bet MINI automobilī – ideālais balanss. Vai var prasīt vēl vairāk no maziņa automobiļa? Un vai vajag?

    :

    ::
    :Mazītiņā bagāžas nodalījuma lūka atvāžas uz leju – tieši tāpat tagad atveras bagāžas nodalījums jaunajam MINI ar kabrioleta virsbūves tipu:
    :

    Drīz mēs uzsēdāmies uz mūsdienu Cooper astes – kā vēlāk izrādījās, tas vadīja mūsu „kolonnu”. Es gaidīju, ka pēc kārtējās virāžas tas pabīdīsies un palaidīs mūs garām. Tomēr puisis pie Cooper stūres nepadevās. Es nolādējos un samierinājos. Un, paldies Dievam, citādi apkaunotu sevi. Jo augstāk kalnos, jo vairāk smaka nost maziņais dzinējs, kam pietrūka gaisa. Līkumos mēs sēdāmies līderim astē, bet īsajās taisnēs (otrais pārnesums „līdz galam”) viņš no mums atrāvās. Dzinējspēka tomēr pietrūkst…

    :

    ::
    :Vecie pēdējo izlaidumu Cooper atšķīrās ar plastmasas riteņu arku paplašinātājiem. Riteņu diski – 12- un 13-collu:
    :Tik un tā – vecais MINI Cooper ir labs! Ar tādu automobili, pie tam vēl ar forsētu dzinēju, Hopkirkam un viņa draugiem komandā vienkārši pienākums bija apsteigt jaudīgākus, bet ne tik veiklus Mersedesus, Fordus un Poršes. Lai gan, stop – nepārspīlēt! Īstā sacīkste šeit notiek janvārī, kad sniegs ir līdz ceļiem – tā nav pastaiga pa asfaltu! Piemēram, praktiski katru līkumu sacīkšu braucēji veica „ar divām kājām” – kad labā kāja spiež uz gāzes pedāļa, bet kreisā – vienlaicīgi uz bremzēm (bloķējot aizmugurējos riteņus): automobilis ar maksimālu vilkmi iet kontrolētā sānslīdē. Aaltonens šo paņēmienu izdomāja vēl 1958.gadā, kad apguva priekšpiedziņas „SAAB”. Starp citu, tajā laikā visi MINI tika aprīkoti ar maziņiem 10-collu riteņiem, kas pat Monte-Karlo īsākajā 12 kilometru „dopā” nodila pilnībā! Nācās sev līdzi vest četrus rezerves riteņus un pāraut burtiski gaitā.

    Minūti gara pauze. Pie stūres sēdās Ivans, kas pusceļu kārtīgi veica stūrmaņa pienākumus. Es kolēģi brīdināju, ka ceļš kļuvis pārāk bīstams – mitrs, ar sīku akmentiņu drupatām. Tomēr Vaņa bija jau „apreibis” – pilnu gāzi! Otrais līkums bija asāks par pirmo, trešais – asāks par otro. Bet spidometrā – tie paši 80 km/h. Pēdējā mirklī es tomēr paspēju sagrupēties…

    U-n-n-n-n… – trīsdesmit metru slīde pa slapja asfaltu. U-n-n.. Ceļmala. Ba-bāc – tā jau sēta, kas ar betona margām pasargāta no izkusuša sniega ūdens. Kadakovs-Paderins ekipāža beidza sacīksti.

    Aiz nopļautās sētas parādījās vīrieši ar lāpstām – šeit tieši sākās pirmssējas sezona.

    Zemnieki izskatījās esam lietas kursā.

    „Jūs esat pēdējie?“

    (Dažas dienas iepriekš uz šiem ceļiem norisinājās ikgadējais Monte-Karlo retro-rallijs.)

    „Minūti iepriekš mēs bijām otrie…”

    Mūsu MINI nenomira – tas atslēdzās. Vīri atstiepa uzsitējveseri, mēs atliecām spārnu, un, līkumos strīķējot ar riteni pa metālu, Minīts mūs aizstiepa līdz pat finišam. Iebraukt slēgtajā parkā izjauktā veidā bija kauns. Bet situāciju izglāba pats Hopkirks: „Apsveicu ar kaujas kristībām!”

    :
    ::
    :„Sildītāja” vadība – vienkāršāk neizdomāsi. Toties magnetolas agrāk nebija:
    :

    Automobiļa atslēgas nācās nodot. Satrauktais Paderins aizbrauca ar kādu uz pilsētu, bet es viens staigāju apkārt vecajiem MINI, burtiski kā lapsa apkārt vistu kūtij. Gribu vēl! Diemžēl. Sasisto MINI aizveda ar evakuātoru, ar pārējiem „klasiķiem” aizbrauca koļēģi-žurnālisti no citām valstīm. Beigu beigās man iedeva atslēgas no mūsdienu Cooper.

    Jaunais MINI Cooper S – citas planētas bērns. Gluži kā nomainītu kartingu pret limuzīnu. Ideāla sēdpozīcija, ārprātīgs 163 ZS spēcīgs dzinējs, klimata kontrole un citi labumi. Bet kaifa, kuru man uzdāvināja „klasiķis”, vairs nav.

    Pirmkārt, jaunais MINI jau pārāk liels šaurajam kalnu serpantīnam – jebkurā gadījumā, salīdzinoši ar veco automobili. Pirms katras „sievasmātes mēles” nākas ieiet plašāk un aktīvāk griezt mazāk „aso” stūri. Kaut gan prasmīgi noregulētais stūres pastiprinātājs – tas, protams, labums. Un arī braukt ar normālo (kreisās puses) stūri ir vienkāršāk.

    :

    ::
    :Četrdesmit gadu atpakaļ mērinstrumenti atradās priekšējā paneļa centrā, bet tagad šeit tikai „otršķirīgi” rādītāji:
    :

    Otrkārt, ceļi šeit nav nekādi labu-labie – ar ielāpu spļāvieniem, ar plaisām un bedrītēm. Jaunā Cooper „saspiestā” balstiekārta nepaspēj apstrādāt nelīdzenumus, un automobilis sāk „peldēt”: tad priekšējie riteņi izslīd uz āru ātrāk, kā to gaidi, tad aizmugurējie negaidīti noraujas slīdē. Tāda sajūta, ka pastāvīgi brauc sāniski: MINI, kā šasija uzbūvēta neitrālajai pagriežamībai, vadīšanā kļūst ļoti sarežģīts. Bet aiz kraujas – bezdibenis.

    Visbeidzot, jaunais MINI gandrīz divreiz smagāks, tādēļ ievērojamais dzinēja jaudas pārākums galējos režīmos nav tik acīmredzams. No virāžas līdz virāžai paspēj izgriezt tikai divus pārnesumus. Paātrinājums – bremzēšana. Paātrinājums – bremzēšana. Mazos apgriezienos dzinējs ar kompresoru nevelk. Katrā asā līkumā (citu te nav) pat ar pirmo pārnesumu dzinējs „aizrijas”. Taisnēs, protams, vareni: sasniedzot 3’000 apgr./min, dzinējs atdzīvojas, pie tam kā vēl. Bet tas ir taisnēs… Un arī bremzes nav ideālas. Pēc „klasikas” cietā pedāļa pārāk mīkstais jaunā MINI pedālis izrādījās mazāk informatīvs – pie aktīvas bremzēšanas tas aiziet uz leju.

    :

    ::
    :Ar hromu apgredzenotās ierīces un ziloņkaula krāsas ciparnīcas vienlaicīgi izskatās gan mūsdienīgas, gan vecmodīgas:
    :

    Tuvāk pilsētai, kad šaurais serpentīns nomainās ar neilgu autobāni, Minīts tomēr parādīja raksturu. Uz ideāli līdzenā ceļa ātrumos virs 150 km/h tas iet kā pa sliedēm. Dzinējs apgriezienos virs vidējā – zvērs, velk ar jebkuru pārnesumu. Tomēr garastāvoklis vairs nav tas. Pēc 15 minūtēm es šķīros no divdesmit pirmā gadsimta MINI un tomēr izlūdzos – burtiski uz pusstundiņu! – veco MINI. Nobraucu gar Grimaldi pils sienām, „izrakstīju” to ielu līkumus, pa kurām vasarā izveido Formula-1 Grand Prix trasi, un apstājos pie paša slavenākā kazino Eiropā. Jau gribēju noparkoties – brīvo vietu tieši man priekšā aizņēma divi Ferrari Enzo… Trijās minūtēs man garām pabrauca Bentley Arnage R sulīgi zaļā British Racing Green krāsā, Porsche 911 GT3, Brabus firmas bruņās tērpts Mercedes G, Lotus Esprit un desmits vienkāršāku automobiļu. Bet – neviena MINI!

    :

    ::
    :Divvietīgais aizmgurējais krēsls aprīkots ar inerciālām drošības jostām. Sānos saglabājās ietilpīgas nišas maziem priekšmetiem:
    :

    Daudzo gadu laikā uzbūvēti apmēram 5,3 miljoni dažādu modifikāciju klasiskie MINI. Ginesa rekordu grāmatā MINI ierakstīts kā pats masveidīgākais angļu automobilis. Līdz šim brīdim Anglijā un arī kontinentā var atrast pēdējo gadu ražojuma automobiļus praktiski ar nulles nobraukumu, tomēr maksā tie apmēram 14 tūkstoš mārciņu (jeb tikpat latu). Bet par desmitkārt mazāku summu var atrast neslikti saglabājušos 15–20 gadīgus automobiļus. Tādi MINI – labākais variants tiem, kas vēlas pievienoties automobiļu vēsturei.

    Pirms kāda laika darbību uzsāka lietotu automobiļu tirdzniecības un tehniskās apkalpošanas programma – MINI Cherished. Caur MG Rover kompānijas oficiālajiem dīleriem nopirktajiem lietotiem MINI tiek dota garantija, kas gadu no gada turpinās – visu termiņa laiku, kurā automobilis tiek apkalpots pie dīlera. MINI īpašniekiem tiek piedāvāta speciāla tehniskā palīdzība, rezerves daļas un pat personīgais apdrošināšanas aģents, kas „vada” katru automobili – ņemts vērā viss, lai atbrīvotu vadītāju no problēmām, kas saistītas ar „klasiķa” ekspluatāciju. Bizness!

    :

    ::
    :Līkumos vecais MINI uzvedas mierīgi un paredzami. Te „ielūza” riepa, „peldēt” sāka priekša, tomēr vadītājs visu kontrolē:
    :

    Bez tam, MINI īpašnieki ir nodrošināti ar teicamu klubu atbalstu. Rezerves daļas – jebkuras. Priekšējais spārns maksā apmēram $50, galvenais bremžu cilindrs – $60, benzīnsūknis – $65… Pietiekoši pieņemamas cenas pat Krievijas iedzīvotājiem!

    Bet mums taču arī ir savs „sērijveida oldtaimers” – „sestais” Žigulis. Bez jokiem! Starpība starp četrdesmit gadu vecu „simtu divdesmit ceturto” Fiatu, kuru „konvertēja” par VAZ-2101, un pašreizējo VAZ-2106 apmēram tāda pati, kā starp pirmās un pēdējās paaudzes „klasiskajiem” MINI. Tomēr pie mums „oldtaimeru industrijas” kā nav bijis, tā nav vēl joprojām. Iepriekšējos gados Žiguļu tūnings aprobežojās ar miglas lukturu uzstādīšanu… Protams, bija tādi, kuri būvēja forsētus dzinējus un „uzlādēja” balstiekārtas, tomēr Krievijas Džons Kūpers no viņiem neiznāca. Atrast „īstu” divdesmit gadus vecu VAZ-2106 ideālā stāvoklī praktiski nav iespējams – lielākais vairums automobiļi savu jaunību pavadīja pa ceļam uz ārpilsētas vasarnīcām. Bet jūs esat kaut ko dzirdējuši par klubiem, kas apvienotu, piemēram, VAZ-2102 universālu, kas klusām izzuda no mūsu pilsētu ielām, īpašniekus?

    :

    ::
    :Pirms līkuma bremzējot, MINI stipri „knābā” ar degunu, noslogojot priekšējos riteņus. Tumšās uzlīmes uz lukturiem – lēts un ātrs paņēmiens, kā „angļu” gaismas savest kārtībā atbilstoši labās puses kustības prasībām:
    :

    Starp citu, Enco Ferrari bija pat trīs MINI! 1992.gadā princis Čārlzs uzdāvināja princesei Diānai apburošu MINI kabrioletu. Ne tik sen atpakaļ izsolē Bonamsā tika izlikts 1965.gada MINI Cooper S Redford, kura īpašnieks kādreiz bija sers Pols Makkartnijs. Kaut kā es neesmu dzirdējis, ka Marka Bernesa Volgu pārdotu izsolē. Bet kas zina, kur tagad atrodas Jurija Gagārina Matra Djet?

    Kādēļ tā? Zems automobilizācijas līmenis? Vai dzīves līmenis? Vai kāds atceras to, ka četrdesmit gadus atpakaļ Monte-Karlo rallijā piedalījās krievu – tajā laikā vēl padomju – automobiļi? 1964.gadā uz starta stājās Moskvič-407 un GAZ-21 „Volga”, bet 1965.gadā – divi Moskič-403 un divas Volgas. Bet Eiropā par to atceras! Mūsdienu Monte-Karlo retro-rallija organizatori Krievijā meklēja vismaz kādu, kas varētu atbraukt uz 2005.gada janvāra „jubilejas” sacīksti ar izturīgu Moskiču. Atrada! Pašlaik Maskavā tiek gatavots autentisks Moskvič-403 – ar simtprocentīgu atbilstību oriģinālam. Pat to gadu stūrmaņa aparātus atrada. Ja viss ies pēc plāna, nākošā gada janvārī tas startēs – kā kādreiz Peddijs Hopkirks – Minskā. Saskaņā ar reglamentu automobilim no Minskas uz Monte-Karlo būtu jānokļūst 36 stundu laikā (visu ceļu Moskičam būs jānesas ar akseleratora pedāli „grīdā”), bet pēc tam jāpiedalās galvenajā sacīkstē – tajā pašā trasē, kur mēs sētā ielikām MINI. Moskvičam konkurenti būs vēl te: vecie Porsche, FIAT, Lancia, Mercedes un, protams, MINI – tieši tādi paši Cooper, ar kādiem nēsājās Hopkirks, Mjakinens un Aaltonens. Ja būs kaut mazākā iespēja, es obligāti izraušos uz to sacīksti – ja ne pabraukt, tad vismaz paskatīties.

    Maksims Kadakovs
    Auto Review Nr.5, 2004., autoreview.ru


    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    www.Rezervesdalas24.lv

    www.siguldaadventures.com

    www.bungee.lv