Online

Pašreiz BMWPower skatas 58 viesi un 37 registreti lietotaji.

Ienākt BMWPower

Lietotājvards:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties



10 dienas, 14 valstis un 5741 km

Pievienota: 16. May 2011, 00:24
Atjaunota: 16. May 2011, 02:01

Komentāri (45)

Visas galerijas no lietotāja Juzix


Sākotnējā ideja bija par Horvātiju, tad nāca klāt zemie Tatri un tad jau arī viss pārējais, bet par visu pēc kārtas.
Braucam četratā, divi pāri, ar Hyundai H1 busiņu, turklāt visiem četriem ir tiesības, tā kā ar šoferiem problēmu nebija. Tiesa, meičas pie stūrēšanas tā arī nepielaidām.


1.diena

Izbraucam 3. maija vakarā ap 23:00, no Jaunmārupes, galamērķis ~1300km attālumā, Slovākijas miests – Krpačovo, zemajos Tatros. Pirmā pietura Bauskas staķiks, iepērkam pēdējās kafijas, uzpīpējam un ieziežam busa vējstiklu ar turtlvaksi, ja nu ceļā gadās sastapt nokrišņus. Lietuvā, kā parasti, vienmuļi un garlaicīgi, vienīgi īsi pirms Marijampoles sāk nedaudz līt lietus, kurš, šķērsojot Polijas robežu, sāk pārvērsties sniegā. Pēc pārdesmit km jau visai spēcīgi putina un visu kam būtu jābūt zaļam, klāj plāna sniega kārta. Drīz vien tiek apmeklēts vietējais Statoils, uzpildīta bāka, kolektīva WC apmeklēšana un pīppauze, pēc kuras atkal dodamies ceļā.




Turpmākais ceļš bez pārsteigumiem – Polijai raksturīgās bezgaumīgās, neskaitāmās reklāmas, fūres un nopietnas ceļa būves un remontdarbi, kuri sarūpē visai iespaidīgus sastrēgumus.


Tuvojoties arvien tuvāk Slovākijas robežai, ainava iegūst arvien interesantāku reljefu, turklāt retākas kļūst reklāmas, mazāk fūru un ceļi krietni patīkamāki un sakoptāki. Vēl Polijas pusē iegriežamies tankā, šoreiz sabarojam busu ar Shell produkciju.




Šķērsojot robežu nomaksājam ceļa nodokli (7dienas = 7eiro) un dodamies tālāk – ceļi nedaudz sliktāki kā poļos, bet gana interesantāki stūrēšanai un arī peizāža krietni iespaidīgāka – pamazām Tatri paverās visā savā varenumā ar sniegotajām galotnēm.


Kalnos, protams, braukšana iet mazliet gausāk, buss tomēr nokrauts un arī piekare visai ļodzīga. Jo tuvāk Krpačovo, jo ceļi šaurāki un arvien līkumaināki.




Ap 20:00 (pēc LV laika) ierodamies šīs dienas gala mērķī – kalna namiņā, kurā mūs sagaida ļoti cienījama vecuma pāris, kuri bez jebkādām angļu valodas zināšanām izrāda māju, iedzīvi un visu pārējo. Zibenīgi izkrāmējam busu, fiksā duša un siltu vakariņu pagatavošana, pēc kurām svinīgi atkorķējam līdzpaņemto stikla taru.


2.diena

Pamostamies ap plkst. desmitiem. Vieglas brokastis, rīta tējas, kafijas un dodamies ceļā. Šodienas galamērķis, ~ 120km attālais Slavenskij Raj, vietēja mēroga dabas parks. Nolienam no saviem kalniem un izbraucam uz bāņa. Lielie, galvenie ceļi – pasaka, divas, trīs joslas katrā virzienā, ar atļautiem 130 km/h. Pēc nedaudz vairāk, kā stundas brauciena esam galā. Stāvlaukumā vien pāris mašīnas, jo tūrisma sezona vēl nav sākusies. Visi info centri un kafejnīcas, protams, ka ciet, paši mēģinām izburties pa karti, kurā virzienā jādodas un dodamies ceļā. Reljefs visai pieticīgs, turklāt taka ved gar kalnu upi. Pēc ~1h iznākam kaut kādā pļavā, kurā pamanāmies nozaudēt takas atzīmes.


Pēc pāris stundu maldīšanās, nākam pie secinājuma, ka esam aizgājuši ne tur un dodamies atpakaļ meklēt pareizo taku.


Pamazām sāk rietēt saule un paliek visai auksts, nolemjam doties atpakaļ uz busiņu un braukt uz savu kalnu namiņu. Mājās pārodamies jau krietni pēc tumsas iestāšanās. Kalnos pēdējie km visai iespaidīgi, jo ceļa platums ir tikai nedaudz lielāks par busa platumu, turklāt ar vismaz 75grādu nepārredzamiem līkumiem – izmainīties neiespējami.


Veiksmīgi tikuši galā, pagatavojam vakariņas un ķeramies pie vietējo alu degustēšanas


3.diena.

Dienu jau iesākam kā ierasts - brokastis un busā iekšā. Šoreiz galamērķis tikai pārdesmit km attālumā – Chopok, kalnu grēda, kurā atrodama otra augstākā virsotne vecajos Tatros. Pēc ievāktās info, kalna pakājē jābūt pacēlājam, kurš uzved augšā pa slēpotāju trasi un tad divu stundu gājiens līdz mūsu izvēlētajai kalnu grēdai. Nonākuši kalna pakājē sastopam pāris vietējos darbiniekus no kuriem noskaidrojam, ka pacēlāja ziemas sezona beigusies un vasaras tūristu sezona nav iesākusies. Nolemjam, ka jāiet kājām, pastāv divi varianti pa slēpotāju trasi, vai pa taku, kurā neviens šopavasar nav bijis.

Mums vajag iespaidus – ejam pa taku. Pirmās pārdesmit minūtes viss skaisti – taka pa mežu, kura pamazām ved augšup. Ik pa mirklim parādās, kāda vējgāze, bet nekas traģisks. Ejam tālāk līdz pār taku ir sagāzies vesels koku jūklis
Novērtējam situāciju un dodamies pa kalnu lejā, šķērsojam ~1,5 metru platu upi un rāpjamies pretējā kalnā.


Apgājuši necaurejamo sagāzto koku jūkli atgriežamies mums vajadzīgajā kalna pusē, bet vairs neatrodam taku. Apsēžamies, apēdam pa ābolam apspriežamies un dodamies aptuveni vajadzīgajā virzienā. Pamazām pamainās fauna, kārtīgus kokus nomaina mazas, kuplas kalnu priedītes, aptuveni metru garas, kuras nereti saaugušas savā starpā, veidojot necaurejamu sienu. Pēc stundas kārtīgas cīņas, zaudējot cerību ik pēc pāris minūtēm, izlaužamies līdz akmens krāvumiem, pa kuriem uzlienam augšā, beidzot atrodot pazaudēto taku. Nu jau visai civilizēti dodamies uz priekšu, tuvojoties izvēlētajai vietai.




Pēc ~1,5h gājiena sasniedzam sevis izvēlēto vietu, pabildējamies un dodamies atpakaļ, jo līdz tumsai palikušas ~4h.






Pēc aptuveni pusotras stundas gājiena esam tikuši atpakaļ pie busa un dodamies uz kalnu namiņu. Atbraukuši galā, sakrāmējam busu, jo nākamās dienas rītā jādodas tālāk. Vakaru noslēdzam ar gaļas cepšanu un turpinām testēt vietējo alus darītavu veikumu. Tiesa, gaļu cepam kamīnā, jo vakarā, kalnos joprojām visai vēss.

4.diena.

Mostamies sešos no rīta, savācam pēdējās mantas, sagaidām nama saimniekus, norēķināmies un dodamies tālāk. Nākamais galamērķis gulaša zupa Budapeštā. Ceļi labi, turklāt vietējie vidēji brauc +10, ja ir kam sēdēt astē – to arī darām, ja nav neviena, tad braucam pēc noteikumiem. Jo tuvāk robežai, jo vairāk mazu ciematiņu, kuri ievērojami samazina braukšanas ātrumu. Šķērsojam Ungārijas robežu un turpinām ceļu. Šaipus robežai ceļa segums praktiski jauns. Pēc neilga mirkļa noķeram kaut kādus riteņbraucējus un braukšanas ātrums nokrīt līdz 15 km/h, jo aiz viņiem seko policijas ekipāža, kura nevienu nelaiž garām. Šādā tempā turpinām dažus kilometrus, līdz velobraucēji ar visu policiju nogriežas kaut kādā mazā, grantētā celiņā. Turpmākais ceļš līdz Budapeštai bez pārsteigumiem.


Mierīgi iebraucam pilsētas centrā, turklāt neticami veiksmīgi atrodam bezmaksas stāvvietu pašā pilsētas centrā. Īsa pastaiga pa vecpilsētu, kura man vizuāli ļoti atgādina Prāgu.








Pēc dažām minūtēm pārņem neliela nepatika pret milzīgajiem ļaužu pūļiem un ievērojamo satiksmi. Dažu dienu laikā esam atraduši no pilsētas vides un kā nekā tikai dažas stundas atpakaļ esam nokāpuši no kalniem un izlīduši no meža.
Galvenais, kas jāpaveic – jānogaršo izslavētā gulaša zupa. Pēc pārdesmit minūšu meklēšanas un dažādu ēstūžu salīdzināšanas, izvēlamies sev tīkamāko, kurā arī nobaudām šo ēdienu.



Pēc sātīgajām pusdienām dodamies atpakaļ uz busiņu, lai atkal dotos ceļā, nākamais galamērķis – Belgrada. Tikuši laukā no pilsētas, praktiski uzreiz sākas ceļš ar divām joslām katrā virzienā ar atļauto ātrumu 130km/h. Līdz robežai ceļš taisns un bez īpašiem pārsteigumiem. Tiekam līdz robežai, tiekam pie pirmajiem zīmogiem pasēs, turklāt nevienam nav vēlmes pārbaudīt busiņu. Pēc dažiem km piestājam, lai samainītos ar otru šoferi. Momentāli ir klāt melnīgsnējs kungs, kurš par pāris eiro ir gatavs gan ceļu parādīt, gan noslaucīt gružos no vietas, kur esam noparkojušies. Ceļi jau krietni sliktāki, it kā bānis, turklāt maksas, bet ar daudziem ielāpiem un nelīdzenumiem. Vietējie ātruma ierobežojumus neievēro – zīme par ceļa remontu un ātruma ierobežojumu 60km/h, man spidometrā 110km/h un reizēm pārņem nelāga sajūta, ka kavēju satiksmi. Vietējie pārvietojas ar visu, kas kustās – sākot ar jauniem Porche, turpinot ar žiguļiem, veciem Kadettiem un Golfiem, beidzot ar reģionāla mēroga autobūves tīrradņiem.


Tiekam līdz Belgradai un ar nelielu maldīšanos atrodam naktsmājas, jo navigācijā no šīs pilsētas ir vien pāris ielas. Braucot iekšā pilsētā, pirmie iespaidi visai daudzsološi – netīrība un atkritumu čupas ielu malās. Skats uz ielām uzlabojas proporcionāli centra tuvošanās ātrumam.
Atrodam kur aptuveni nakšņojam un pirmajā tuvākajā vietā noparkojam busiņu.



Norezervētā naktsmītne – jauniešu hostelis. Pirmais iespaids – nekas spīdošs, bet nakts pārlaišanai der. Nometam mantas un dodamies naksnīgās vecpilsētas apskatē. Visai ātri pārņem iespaids, ja noņemtu košās reklāmas un nolikvidētu dažus izgaismotos skatlogus, kā arī jaunās mašīnas – tad liekas, ka esi atgriezies, vismaz desmit gadu vecā pagātnē, laimīgie 16, kad tika sēdēts Vecrīgā uz beņķīšiem, sūkti aliņi un aprunāti aktuālie jaunumi. Tāpat arī šeit – jaunatne čupojas pilsētas parkos un iesildās naksnīgajai vecpilsētas iekarošanai. Aplūkojuši, to, ko sen jau kā bijām aizmirsuši, dodamies meklēt kādu prātīgāku restorānu, bāru vai vismaz kafejnīcu, kur ieturēt vakariņas. Izvēlētā vieta galīgi nelika par sevi vilties – tik daudz labas gaļas un par tādām cenām sen nebiju ēdis. Protams, pie vakariņām nobaudām vietējo alus brūžu veikumu.
Pēc vakariņām turpinām vecpilsētas apskati, līdz nonākam līdz ielai, kurā risinoties aktīvākā Belgradas nakts dzīve. No hosteļa saimnieka saņemam uzaicinājumu pievienoties klubu tūrē, no kuras atsakāmies un aprobežojamies ar nelielu pasēdēšanu vienā no krodziņiem, turpinot malkot alu.


















5.diena.

Ir 7dienas rīts, apmācies, no Belgradas izbraucam ap plkst. desmitiem, par laimi satiksme visai neliela un no pilsētas tiekam laukā visai zibenīgi. Tiklīdz esam izbraukuši laukā no pilsētas gar ceļa malām uzrodas atkritumu čupas, lielākas vai mazākas, bet tās ir it visur, bet vismaz beidzot laiks sāk skaidroties. Tomēr neskatoties uz šo visu, šī ir valsts, kurā ir vērts atgriezties, turklāt pirms to visu ir sabojājusi ES


Dodamies Kosovas virzienā, braucot uz šo pusi ceļi atkal maksas, bet nu jau krietni labāki un līdzenāki. Tuvojoties robežai, mazajos miestos, Getliņu ainava paveras pilnībā visur. Turklāt atkal apmācās un ik pa mirklim sāk līņāt.









Tiekam līdz robežai, kuru šķērsojam bez problēmām, vienīgi Kosovas pusē esam spiesti nopirkt apdrošināšanu, jo ar zaļo karti šeit nepietiek. Apdrošināšanas minimālais termiņš – 15 dienas, kuras līdzvērtīgas 32 eiro. Šī daļēji pastāvošā valsts sevi uzskata par ES sastāvdaļu, kaut arī ar Eiropu tai nav nekāda sakara. Itin bieži vērojamas dzeltenās zvaigznītes uz zilā fona. Ceļi visai dramatiski – šauri, līkumoti, pārsvarā pa kalniem, turklāt nelīdzeni un uz sabrukšanas robežas. Ārpus apdzīvotām vietām max atļautais ir 80 km/h, bet pārsvarā pārvietojamies 50 – 60 km/h lielu ātrumu, ja izdodas noķert kādu vietējo kravas auto, ātrums nokrīt vidēji līdz 20km/h. Dodamies uz galvaspilsētu Prištinu, cerībā ko apskatīt, jo gatavojot braucienu, par šo vietu nekādu prātīgo informāciju neievācām. Ainava visapkārt paveras visai baisa – joprojām vispārēja netīrība un atkritumi, turklāt tam visam papildus klāt nācis vispārējs būvlaukums.










It kā celtas jaunas mājas un atjaunotas karā izpostītās, bet lielai daļai process izbeidzies pusceļā. Tiekam līdz Prištinai. Ārā visai pamatīgi līst un, pavērojot to kas darās aiz loga, nav ne mazākās vēlmes pamest auto, kaut arī jau ilgi vajā doma par kā ēdama sarūpēšanu, turklāt pamazām sākam atpalikt no grafika.





Nolemjam doties tālāk, jo šodien vēl jāšķērso Albānijas robeža un jātiek pāri visai valstij uz Shkoder, kur vēl pēc dažiem desmitiem km mūs gaida vakariņas un nakts mājas. Dodamies robežas virzienā, pārsvarā braucam pēc kartes, jo navigācijā ir vien pāris galvenie ceļi. Ar nelielu maldīšanos, bet izdodas ieekonomēt gandrīz veselu stundu. Šo kilometru laikā, ainava aiz loga nemainās un ir tikai viena doma – vismaz turpmākos divdesmit gadus te nav ko darīt. Tiem, kuri grib asas izjūtas un palūkoties uz kara sekām – tie jau visu ir nokavējuši, un tie, kuri meklē valsti, kurā atpūsties un pabaudīt vietējo kultūru – Balkānos var atrast krietni labākas un interesantākas vietas.
Esam tikuši līdz robežai. Izbraucot no Kososvas, pirmo reizi liek atvērt busa bagāžnieku. Atraujot vāku, pirmais, kas izveļas ir telts tepiķīši. Robežsargs apjautājas par Katanas kastēm, apskaidroju, ka tā ir galda spēle un ar to arī mūsu saruna beidzas un dodamies uz Albānijas kontrolpunktu. Tikuši otrpus robežas – fantastika divas joslas katrā virzienā, ar svaigi uzlietu asfaltu. Tiesa, pirmos pārdesmit km šādi tādi ātruma ierobežojumi, jo tilti un pārvadi vēl nav pabeigti. Dodamies uz Shkoder, kur mūs gaida nakts mājas un vakariņas. Tā, kā ceļš ir jauns, tas nav ne mūsu navigācijā, ne arī kartēs. Braucam vadoties pēc ceļa zīmēm un meklējot apdzīvotas kartē. Tiesa, jāatzīst, šķērsojot kalnus, ceļa apzīmējumi ir visai skopi un nereti sajēga par to kur īsti esam, ir visai nosacīta. Tikuši ~70km no Shkoderas ieraugam patieso Albānijas ceļu stāvokli – pa vienai joslai katrā virzienā, neizprotami ātruma ierobežojumi, rises un citi nelīdzenumi. Par nelaimi tie ir tikai ziediņi, jo vēl pēc dažiem km, asfalta segums pazūd vispār un nu jau kratāmies pa ļoti sliktu grants ceļu. Caurbraucot kādam miestam, beidzot vietējiem varas pārstāvjiem rodas interese par busu ar tonētim logiem, kuram priekšā sēž divi čaļi ādas jakās. Ar vieglu rokas mājienu viņš liek noprast, lai piestājam malā. Pēc pāris nesaprotamām frāzēm tiek norādīts uz busa sānu durvīm, lai mēs tās atslēdzam, lai var ieskatīties iekšā. Atslēdzam durvis un tās tiek momentāli atrautas vaļā. Vietējam kārtības sargam, par izbrīnu, pirmais ko ierauga, ir uz grīdas, traukā sagriezta maize, desa un marinēti gurķīši, kā arī divas meičas, kuras viņā veras ar WTF sejas izteiksmēm. Novērtējis situāciju, durvis tiek aizvērtas un ar rokas mājienu tiek dota zīme, ka varam turpināt ceļu.
Ik pa mirklim sazvanāmies ar viesu nama saimnieku, līdz esam norunātajā randiņa vietā, turklāt ārā atkal sāk līt. Pēc dažām minūtēm mūsu vietējais draugs ierodas uz arhaiska velo, rokā turot lietussargu. Iepazīstamies, ieceļam riteni busā un braucam uz nakts mājam. Tur jau mūs sagaida uzklāts vakariņu galds – nūdeļu/olu zupa, marinēta paprika, dārzeņu salāti, visai sāļš, drūpošs siers un ļoti garšīgi pagatavota cūkgaļa. Vakariņojot sarunas nonāk līdz dārzā augošajiem vīnogulājiem un itin drīz galdā, degustēšanai, tiek celts pašbrūvēts vīns – jāatzīst, visai labs pussausais sarkanvīns. Nama saimnieks visu laiku stāsta un slavē gan savu valsti, gan pilsētu un protams, sevi, savus sasniegumus, vistas, cūkas, turklāt jebkurš teikums tika veidots, tā, lai atbildot, varētu paslavēt cik viss ir skaisti. Nelielu smīnu izsauc tas, ka viņam ir neaptverama pārliecība, ka Albānija visos tūrisma topos ir pirmajā vietā. Mēs necentāmies un nesagrāvām viņa ideoloģiju ar skaidrojumiem, ka sarindojot Eiropas valstis pēc alfabēta, šī valsts sanāk pirmā un tikai tālab viņa ir saraksta augšgalā.




Pēc vakariņām duša un dodamies pie miera.

6.diena.

Izbraucam ap desmitiem, joprojām apmācies, bet nelīst – ceļš katastrofa un atkal paveras vispārēja miskaste, pa ceļu klejojoši bērni, vistas, aitas un govis. Vietējiem top auto ir mersedes, to te ir pārpārēm – jauni, veci gan kravas, gan vieglie, gan katafalki, kuri tiek izmantoti dārzeņu pārvadāšanai.



Ja kādam ir vēlme noķert riktīgu kultūršoku, tad ir vērts apsvērt domu par šīs valsts apmeklējumu. Turklāt, ja kāds man mēģinās iestāstīt, ka tā ir Eiropa, tad lai aizbrauc un paskatās.































Dodamies Melnkalnes virzienā, arī šī valsts mums ir tikai cauri braucot. Uz robežas samaksājam 10 eiro ceļa nodokli un turpinām ceļu. Kalnu pāreja iespaidīga – ar neretām bedrēm līdz pus ritenim, turklāt ceļa platums tāds, ka, labākajā gadījumā fūres izmainās pielokot spoguļus.









Tikuši pāri kalniem, pamazām, beidzot paveras civilizācija un tiešām skaistas ainavas un labi ceļi, tikai lielākā daļa ved cauri pilsētiņām, bet ārpus tām līkumi tik asi, ka tāpat braucam ar ~60 km/h.












Horvātijas robežu šķērsojam bez sarežģījumiem un turpinām kustēties Dubrovņiku virzienā. Ceļi labi un bez vajadzības nekur lieki nepiestājam.
Iebraucot Dubrovņikos, tūristu pārpilnība. Dodamies uz pilsētas cietoksni, kurš lielos vilcienos, ir pilsētas galvenais un nozīmīgākais apskates objekts. Izdodas noparkot busu vien pār desmit metru attālumā no cietokšņa un dodamies to aplūkot.
Cietokšņa izmēri visai iespaidīgi, aiz tā mūriem ir vesela pilsētiņa – atļaušos apgalvot, ka ½ no mūsu Vecrīgas. Vairākstāvu apbūve, viss no gaišiem vienāda izmēra akmeņiem, arī cietokšņa ielas. Nesteidzīgi izstaigājam cietoksni, kur dzīvojamās mājas mijas ar mākslas galerijām, suvenīru veikaliņiem, kafejnīcām un restorāniem.












Uz šo mirkli mums ir divi uzdevumi – tikt uz mūra sienas, pa kuru var apiet apkārt pa perimetru, no kura paveras lielisks skats uz jūru un tajā esošajām salām, kā arī beidzot paēst, jo no Albānijas aizmukām bez brokastīm. Pie kāpnēm, kuras ved augšup uz cietokšņa ārējo sienu, mūs aptur vietējais censonis, kurš prasa biļetes, tā kā mums to nav tiekam aizsūtīti uz kasēm. Četriem cilvēkiem biļetes izmaksā 28Ls. Mums pietiek tikai savā starpā saskatīties, lai saprastu, ka visi domā, ka tā ir laupīšana un pievēršamies ēdiena meklējumiem. Pēc īsas, vairāku piedāvājumu izvērtēšanas, secinām, ka neviens no mums nav gatavs maksāt 4Ls par omleti un dodamies prom, jo šodien vēl jāsameklē kur palikt pa nakti.Uz busu dodamies izmetot pāris nelielus līkumus pa pilsētu, lai šo to vēl aplūkotu.
Tikuši laukā no pilsētas, ceram ieraudzīt kādu ceļmalas krogu, bet neveiksmīgi. Tikuši līdz kādam palielākam krustojumam, nogriežamies no šosejas kāda ciemata virzienā. Nobraukuši aptuveni 10km, nonākam kādā miestā ar nelielu, jauku restorāniņu, kurā arī paēdam pusdienas, turklāt par četrām lielām porcijām un vīnu, samaksājam ~ 40eiro.
Vietējā veikaliņā nopērkam vīnu un atgriežamies uz šosejas. Dodamies tālāk Splitas virzienā. Pa ceļam divreiz šķērsojam Bosnijas robežu, jo šī valsts iestiepjas līdz pat jūrai un nav vēlmes meklēt un maksāt par prāmi, lai apbrauktu apkārt.
Pamazām sāk krēslot un sākam meklēt naktsmājas. Horvātijā vēl tūrisma sezona nav sākusies un visas kemperu vietas vēl slēgtas. Atrodam vienu slēgtu kempinga vietu pašā jūras krastā, noparkojamies pie vārtiem un iekārtojam busu gulēšanai. Kad tas izdarīts, atkorķējam nopirkto vīnu un dodamies to iztukšot jūras krastā. Ārā pūš visai spēcīgs vējš, tālab pārlieku ilgi krastmalā neuzkavējamies un dodamies gulēt.

7. diena.

Pamostamies, ārā spīd saulīte, silts un arī kempinga saimnieks ir uzradies. Tiekam pie wc un ūdens. Nedaudz sakopjamies un dodamies uz Splitu.
Splitas apmeklējumu iesākam ar veikala apmeklējumu, iepērkam šo un to vakariņām, vīnu vakaram, kā arī dažas pudeles ko aizvest draugiem un vecākiem.
Nonākuši vecpilsētas tuvumā atrodam kur noparkoties un dodamies aplūkot pilsētu. Mājas un apbūve ļoti atgādina Dubrovniku cietoksni, tikai bez aizsargmūra un platākām ielām. Uztaisām nelielu reidu pa suvenīru veikaliem un dodamies Zadaras meklējumos.







Laicīgi jāatrod kāda guļvieta, jo vēl jāpagatavo siltas vakariņas. Strādājošu kempingu izdodas atrast nelielu gabaliņu aiz Sukošan, pārdesmit metru attālumā no jūras.











8.diena.

Šīs dienas galvenais uzdevums ir aplūkot Plitvicas ezerus, kuri atrodas valsts vidienē un no mūsu guļas vietas ir pāris stundu attālumā. Par ezeriem biju dzirdējis visai daudz un viennozīmīgi labas atsauksmes un palielam tā arī ir. Tiesa, pēc visa, kas bija redzēts iepriekšējo dienu laikā, Plitvica likās par daudz tendēta uz tūrismu un tas dabas spēks un vilinājums pārlieku sabojāts ar tūristu takām, laipiņām un civilizāciju, bet ja sanāk kādreiz apmeklēt Horvātiju, iesaku iekļaut Plitvicu savā ceļojuma maršrutā.



















Pēc Plitvices devāmies Zagrebas virzienā. Īsti ideja braukt iekšā pilsētā nebija, bet gribējās vēlreiz labi pavakariņot. Uz pilsētas robežas vēlreiz apmeklējam veikalu, nopērkam produktus brokastīm un atjaunojam vīna krājumus, jo iepriekšējā vakarā, netīšām sanāca izdzert arī suvenīrus. Zagreba, kā pilsēta, vismaz mani neuzrunāja. Pēc pilsētas arhitektūras un plānojuma var nojaust, ka pilsēta ir ar savu vēsturi un vērtībām, bet ne priekš manis, varbūt arī pie vainas nogurums un lielais informācijas daudzums pēdējās dienās.













Atrodam nelielu restorāniņu pašā vecpilsētas vidū, kur arī pavakariņojam.
Turpmākais plāns – dodamies uz Austriju, kur plānojam atrast kādu piemērotu benzīntanku gulēšanai. Izskrienam cauri Slovēnijai un dodamies Grazas virzienā. Pirmajā benzīntankā samaksājam nodokli (~10 eiro) un tiekam pie vēl vienas uzlīmes logā. Pēc Grazas, nogriežamies Vīnes virzienā un pamazām sāku skatīties pēc kāda benzīntanka. Pēc nepilniem 100km atrodam vienu, noparkojamies starp fūrēm un dodamies pie miera.

9.diena.

Rīts silts, saulains. Padzeram benzīntankā kafiju un turpinām doties māju virzienā. Sakārtojam busu un dodamies Vīnes virzienā. Vīnei izskrienam cauri pa vienu stūrīti un jau pēc neilga laiciņa esam atpakaļ Slovākijā.





Pa lielajiem ceļiem izskrienam cauri Bratislavai, Polijas virzienā. Izbraucam cauri vienam Čehijas stūrim un šķērsojam Polijas robežu. Dodamies uz Krakovu, kur paliksim pa nakti hostelī. Iebraucot pilsētā piestājam IKEA. Iznākot no turienes, dāmas piekrauj ¼ daļu no busa ar panām, dvieļiem, gultas veļu un vēl visādiem sadzīves priekšmetu krājumiem. Pēc dažām minūtēm jau esam ļoti labā hostelī. Šoreiz dodamies gulēt ļoti laicīgi, jo nākamajā dienā visai garš ceļš priekšā.

10. diena.

No hosteļa izbraucam ap plkst. desmitiem. Dodamies uz Varšavu, kur ieplānots nedaudz pasirot pa veikaliem un tad jau ~9h ilgs ceļš līdz Rīgai.

Paldies par uzmanību!


Sanāca jau ļoti, gari, bet ceru, ka interesanti